Korporāciju cilvēciskā seja [filma: Promised Land / Apsolītā zeme]

promised-land-poster-2-640x423

Gus Van Sant ir viens no tiem režisoriem, kuram vienlīdz labi izdodas veidot kā mazas neatkarīgā kinofilmas ar ļoti īpašiem un nereti šokējošiem stāstiem, tā arī, tā saucamās, lielās filmas, kuras ir guvušas plašu atpazīstamību un kuras zina gandrīz katrs, kas vismaz mazliet orientējas kino pasaulē. Pārskatot viņa filmogrāfiju, man jāatzīst, ka tajā atrodu vairākus ierakstus (Gerry, Elephant, Paranoid Park), kas manās acīs Gus Van Sant ierindo starp ļoti īpašiem vīriem, un to darbi veikuši radikālas korekcijas manā kino gaumē. Tā nu ir sagadījies, ka šīs, man īpašās filmas ir no viņa mazo jeb neatkarīgā filmu plauktiņa.

 

Tieši tādēļ ar katru jaunu viņa lielfilmu mans skats kļūst arvien skumjāks, jo, manuprāt, tieši šīs Gus Van Sant šķietami mazās filmas aptver tik milzīgas tēmas un tik niansēti ieskicē problēmu būtību, cik bieži vien to nespēj pat dokumentālās filmas. Tās rada precīzu ainu par iesaistīto sajūtām un skata punktu. Skatītājam ļaujoties šķietami vienmuļajam stāsta gājumam, kas ievelk, radot nevainojamu klātesamības sajūtu līdz filmas izskaņai, nereti pat šokē.

 

Bet, ar Gus Van Sant jaunāko darbu, kurā režisors atkal sadarbojas ar Matt Damon (trešo reizi kā aktieri un otro reizi kā scenāristu), problēma ir tās paseklajā formā. Acīmredzami Promised Land ir domāta kā tā saucamā message movie, kas brīdina, izklāsta un liek apzināties kādu problēmu – šoreiz apšaubāmo dabas gāzes ieguves procesu, ko angliski dēvē par fracking. Tajā, ievadot ķimikāliju maisījumu četru kilometru dziļā urbumā, tiek iegūtas dabas gāzes, bet, diemžēl procesā piesārņota vide un dzīvās radības saindētas (vairāk par procesu varat uzzināt Wikipedia vai šajā ļoti glītajā mājaslapā).

 

Diemžēl filma, kaut arī aizskar (vismaz amerikāņu zemniekiem) tik aktuālo problēmu un diezgan labi atveido vidējā amerikāņu zemnieka tēlu un rīcību, tā nespēj pacelt tēmu tā, lai skatītājam patiesi rūpētu un rastos reāls priekšstats par lielo korporāciju ļaunajiem darbiem. Un īpaši to ietekmi uz cilvēku dzīvēm un apkārtni. Promised Land ir filma par cīņu pret korporāciju un tās darbiem, bet – ne viens, ne otrs filmā tā arī neparādās. Aptuveni filmas vidū rodas bezzobainības un bakstīšanās sajūta, reāli neko nepaveicot (stāsta universālajai dabai ir savs pamatojums – sākotnēji scenārijs bija par vēja ģeneratoriem). Ļoti labi apzinos, ka tieši šāds ceļš izvēlēts, lai sasniegtu potenciāli plašākas auditorijas un šādai pieejai nav arī daudz ko pārmest, jo diezvai neseno dokumnetālo filmu, kas iedziļinās dabas gāzu dziļurbumu problēmās, GasLand būs redzējuši tik daudz skatītāju, cik noskatīsies šo patīkamo melodrāmas izstrādājumu. Vienīgais – uzskatu, ka tāda līmeņa režisoriem kā Gus Van Sant būtu jānodarbojas ar ko smeķīgāku un nepieradinātāku.

 

Atmetot butaforisko dabas gāzes un vides aizsardzības cilvēku cīņas, Promised Land piedāvā patīkamu melodrāmu par lāga pilsētniekiem un gāzes ieguves korporācijas darbiniekiem, kuri atbraukuši uz laukiem ar sarežģīto, citi teiktu liekulīgo, uzdevumu (būtībā, apzinoties riskus ar ko saskarsies vietējie cilvēki) – pārliecināt viņus par labu korporācijas vēlmēm. Ģērbjoties vietējos veikalos nopērkamajās drēbēs, braucot ar vecām, sagrabējušam automašīnām, Matt Damon un Frances McDormand tēli sevī slēpj milzīgu spēku, kas ik pa laikam arī uzplaiksnī it kā pieklājīgajos lūgumos: “don’t make me destroy you” un piezemētajās frāzēs “I’m not a bad guy”.

 

Iespējams, ka šī lāga cilvēku, kuri zina ap ko lietas grozās, bet dara to, kas jādara, darbību pamatā arī ir Promised Land lielākais sasniegums. Radot lielo, ļauno korporāciju cilvēcisko seju – izbijuši lauku cilvēki, kuri tikai dara savu darbu. Un ne tur kādi glaunos uzvalkos tērpti utoposki švīti ar ļaunu smaidu sejā.

 

Filma kinoteātros no 22. februāra.