Krēslas karaļnams

Es gan neēsmu redzējis (un kamēr nebūs bezmaksas pieejams neredzēšu) jaunos Bellas piedzīvojumos ar vampīrskaistuļpuiku, bet jau pirmo reizi redzot garo treileri iekš MTV Video Music Awards man salikās ka nebūs labi, ka tā vampīrpadarīšana ir pārcelta uz kautkādiem karaļnamiem un vampīru pavēlniekiem. Un, kad (šodien: LV pirmizrādes dienā) Dita Rietuma twitterī pateica negatīvu atsauksmi par New Moon, manām domām parādijās profesionāļa morāls atbalsts.

Tajā pašā momentā (nezin' kāpēc) man radās asociācija ar filmām – pirmo: Pitch Black & otro: The Chronicles of Riddick; tālāk padomājot nāk atmiņā Matrix un Matrikz Revolūcija un Matrikz Pārlādes daļas & gan jau ka ir vēl kāds piemērs.

Kāpēc tieši šīs filmas? Tāpēc,ka pirmās daļas šīm filmām, man šķiet bija labas filmas ar savu domu, izpildījumu… radīja kā es to saucu: filmai garšu & attiecīgi – pēcgaršu. Jau nākamajās filmās sižetos iesāktās tēmas vai konkrētās pasaules tiek pārceltas citā līmenī. Tikšanās ar kautkādiem superEvil(-iem), karaļiem un to (kā vienmēr) divkosīgajām sievām vai kādiem citiem radījumiem. Tas visu labo, pirmajās filmās iesākto, sačakarē kā nebijušu un atliek vien visu atlikušo filmu naivi cerēt, ka holivudas zeļi būs nākuši pie prāta un mēģinās ievirzīt to padarīšanu vecajās sliedēs. Sliedēs kuras tā visiem patika pirmajās filmu daļās. Bet nekā – viss tiek atdots virspusīgam: vērienam, specefektiem, attiecību izklāstam & galvenā varoņa glorificēšanai.

Kārtējais: skumji.