Krimināldrāmas kopija [filma: Blood Ties / Asinssaites]

Jau kādu laiku skeptiski skatos uz lielām populāru un labu aktieru trupām. Arvien biežāk izrādās, ka šis savākto aktieru spožums mēģina aizsegt kaut ko, kas nav sanācis vai gluži vienkārši konkrētajā filmā nav vispār. Pieļauju, ka šis daudzaktieru princips ir gan finansiāli patīkamāks projekta budžetam (jo katram no aktieriem jāstrādā mazāks dienu skaits), gan atvieglo režisora darbu, jo gluži vienkārši procentuāli lielāks aktieru sastāvs māk savu lietu nevainojami un filmēšana var noritēt bez liekas kavēšanās, kas varētu sanākt, ja projektam būtu piesaistīts mazāk pieredzējis aktieris. Bet ļoti iespējams, ka es stipri kļūdos un visa sāls slēpjas lielajos vārdos kā naudas magnētos… nu tā pavisam prasti.

 

Jaunākais piedāvājums, kurā novērojama spilgtu aktieru tukšgaitas izpildījums, ir franču režisora Guillaume Canet (Tell No One, Little White Lies) pirmā amerikāņu zemē, ja precīzāk, Ņujorkā, uzņemtā filma Blood Ties. Tā ir franču režisora Jacques Maillot filmas Les liens du sang, kura uzņemta pēc tāda paša Bruno un Michel Papet romāna motīviem, atjaunināta versija. Jaunās filmas scenārija tapināšanā pielicis roku arī režisors un scenāriju autors James Gray (Two Lovers, We Own the Night, The Immigrant), kas diemžēl, šoreiz nav nekas labs, jo Blood Ties ciešs no tām pašām kaitēm, kas novērojamas James Gray režisētajās un sarakstītajās filmās The Immigrant un We Own the Night.

 

Pirmkārt, jau ambiciozs retro drāmas īstenojums ar pretenzijām uz klasiķa Sidney Lumet septiņdesmito gadu drāmām, kas spēja pārnest uz ekrāna tā laika dzīvi tik patiesi, ka joprojām šīs filmas var apbrīnot kaut vai tikai no šī aspekta, šķiet no šiem zēniem mazliet necienīgs gājiens. Vai kā minimums amatierisks izgājiens – a, ja nu sanāk. Tipa sarindosim visu smuki kā pēc grāmatas un būs mums lēnas gaitas retro drāma par puspajukušu ģimeni, kuru neiespējamu padara divi brāļi – policists un noziedznieks.

 

Otrkārt, nepamet sajūta, ka aktieriem tā īsti nav paskaidrots, kas viņiem ir jādara un kāda konkrētā emocija jāpasniedz konkrētā ainā. Rodas sajūta, ka viņi tā arī, atsaucot atmiņā filmas Five Easy Pieces, Dog Day Afternoon un Fat City, mēģina to tēlus imitēt, bet aizmirst par sava īpašā tēla būtību, raksturu. Attiecīgi viss veidojas tāds blāvs un neīsts, bez seguma, kas veidotu vajadzīgo sajūtu un laika atmosfēru.

 

Bet, ja tas viss jums nav obligāts, tad, protams, var izbaudīt skaistu aktieru labu izpildījumu līdz perfekcijai nolaizītās retro dekorācijās.

 .

Vērtējums: 2 / 5

.

.