Labsirdīgo briesmoņu stāsts [filma: Tyrannosaur]

Tyrannosaur-poster-008

 

Skatoties režisora Paddy Considine filmas Tyrannosaur galvenā varoņa Joseph cietsirdību un nekontrolētajām dusmu lēkmēm, man neviļus nāk prātā nesenie Lielbritānijas masu grautiņu galvenie „varoņi”. Varbūt es kļūdos, bet man filmas galvenais varonis – bezdarbnieks, nepārtrauktā niknuma un alkohola riņķa dancī iesprostotais tipāžs ir kā etalons tiem simtiem brašuļu, kas izpostīja Londonu (viņi pēc desmit, piecpadsmit gadiem, kad vairs nav tik aizraujoši kādam vienkārši uzspļaut un gaidīt tā reakciju, bet daudz reālāk ir to spļāvienu sagaidīt no kāda jaunāka tukšgalvja, kuram tad nepārprotami jāpierāda, ka viņš vēl nav tik vecs, lai ļautu kāpt uz sev galvas). Varu galvot, ka arī viņi, tāpat kā filmas galvenais varonis Joseph ir iesprostoti savā paziņu un ieradumu lokā, kas ir tik ciešs, ka bieži vien ir grūti elpot, bet izrauties ir vēl grūtāk un tādēļ ļauties straumei ir vieglākais un viņuprāt loģiskākais gājiens.

 

Tyrannosauwwr

Bet stāsts ar nosaukumu Tyrannosaur nav tikai par Joseph – briesmoni, un viņa dusmām, tas ir stāsts par divu cilvēku dzīves ceļu krustošanos to sarežģītākajā posmā. Kad Joseph pirmo reizi satiek drēbju veikala pārdevēju Hannah, tam šķiet naiva un fanātiska kristiete, kas domā, ka Dievs var un palīdzēs visā kas stājas cilvēka priekšā. Filmas notikumiem attīstoties mēs uzzinām, ka ticība Hannah kalpo kā glābiņš no psihopātiskā un greizsirdīgā vīra. Un varbūt ne tikai no viņa, varbūt arī no pašas Hannah – uzkrāto sāpju daudzums sasniedz savu limitu un emocijas eksplodē.

 

Abu dzīves ir nonākušas līdz kulminācijai, kur turpinājums var sekot tikai pēc emocionāls izvirdums. Kurš no viņiem, savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, izdara briesmīgākas lietas un kurš ir lielāks Tiranozaurs savā izmisumā parādot savas visdzīvnieciskākos instinktus, jāspriež jums – skatītājiem.

 

Tyrannosaur_petermullan

Tyrannosaur ir intensīva un nepatīkama (notikumu ziņā) drāma, kas pildīta ar asām un lakoniskām frāzēm, kas daudz neatšķiras no mūžīgi kaimiņos rejošā suņa skaņām. Īsi, skaidri un patiesi vēstījumi, kur diskusijām par to kā būtu labāk un pareizāk nav vietas. Ir tikai darbības un sekas.


Bet neskatoties uz filmas brutalitāti un raupjumu tā beidzas ar gluži neticamu un neiederīgi pacilājošu domu – jebkurš cilvēks var laboties, ir tikai jāatrod pareizais ceļš un cilvēks ar kuru pa to iet.