Ļaujies hipnozei [filma: Trance / Transā]


Režisora Danny Boyle paša reiz teiktais vislabāk paskaidro, kas ar viņa jaunāko filmu Trance / Transā ir noticis:

“ I think your first film is always your best film. Always. It may not be your most successful or your technically most accomplished, whatever. It is your best film in a way because you never, ever get close to that feeling of not knowing what you’re doing again. And that feeling of not knowing what you’re doing is an amazing place to be. If you can cope with it and not panic, it’s amazing. It’s guesswork, inventiveness and freshness that you never get again.”

 

Trance ir ļoti profesionāli un atbilstoši sižetam nofilmēta, krāsaina, kontrastiem bagāta, interesanta un brīžiem līdz lubeņu romānu līmenim muļķīga filma, kurai teorijā ir jāstrādā kā ieeļotam mehānismam. Priekš daudziem skatītājiem tā arī notiks, un tas ir normāli, pat labi. Bet būs arī daļa skatītāju, kuri pēc pirmās filmas pusstundas attapsies, ka nospodrinātais dizains un nostrādātā filmā ir kaut kas nedzīvs, veidots tieši tā un ne citādāk, jo ir zināms, ka tā priekš vairuma nostrādās labāk. Un arī risks, kas, citkārt eksperimentējot, ir samazināts līdz minimumam.

 

Tā neaizrauj, jo sižetiskie pagriezieni, kas var būt notikumos, nav paredzami, ir sagaidāmi kā ar hronometru nomērīti. Ir jau laikus zināms, ka tūlīt būs kāds pavērsiens, ko “neviens” negaidīja un it kā zināmais tēls ieņems jau citu lomu. Vai stāsta pamatos notiks kādas izmaiņas, kurām it kā vajadzētu likt skatītājam saraukt pieri un, notikumiem risinoties, prātot, kas un kā tad tur īsti bija. Tieši acīmredzamā shēmatiskums, pēc kura tiek veidota filma, ir tās lielais mīnus. Trance trūkst patiesuma, aizrautības un darba rezultātu, kas acīmredzami veidojušies aiz mīlestības pret projektu. Turklāt, visticamāk, Slumdog Millionaire panākumi ir piespieduši veikt nepatīkamu un ļoti neiederīgu korekciju Trance vaibstos – fināla ainu izveidojot sentimentālu (lasi, happy ending), kaut visas filmas garumā tiek iegalvots, ka visi ir mērgļi, uzmetēji un pērkami cilvēki.

 

Maz ticams, bet varbūt Danny Boyle , radot filmu par hipnozes milzīgo varu, ir to veidojis kā hipnozi. Varbūt sākotnēji neizskaidrojamās asociācijas ar seriālu Lost nav sagadīšanās, vai pateicoties tikai kādai gadījuma frāzei, varbūt tomēr šo uzbāzīgo un intensīvo prāta šaustīšanas mehānismu scenārists ir aizņēmies no jau minētā seriāla. Varbūt, diezvai un galu galā vienalga, jo rezultāts ir sanācis kāds sanācis. Trance pateicoties Rosario Dawson medainajai balsij rada iespaidu, ka atrodies hipnozes sesijā un pakļaušanās tai ir tikai ticības jautājums.

 

Es tai nenoticēju un hipnoze uz mani nenostrādāja. Bet tas neliedz man novērtēt augsto filmas tehnisko izpildījumu, kas piedāvā lielu daļu Danny Boyle filmu raksturīgos elementus – pulsējoša elektroniskā fona mūzika, labs filmas ritms un temps, interesanti filmēšanas lenķi un kadrējums, kas kopumā piedāvā eye-candy produktu.

stars 3