Lielais Kristaps 2012 apskats

4202772_original_1325092394

 


SPĒLFILMAS


Seržants Lapiņa Atgriešanās
Gads: 2010; Garums: 93 min; Žanrs: komēdija, drāma; Režisors: Gatis Šmits; Lomās: Andris Keišs, Guna Zariņa, Gatis Gāga, Vilis Draudziņš, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Linda Šingireja

Serzanta-lapina-atgriesanas_f20319

 


Lai gan filmā ir izteikta latviskā (sliktā nozīmē) kino iezīmes, kopumā tā ir ļoti laba latviešu filma ar lielisku Andri Keišu, interesantu sižetu un kādiem trīs citātiem, kas, manuprāt, jau tagad iegājušies un tiek lietoti ikdienā. Tas nav maz.   

 

Filma ir spilgts piemērs kā ar visiem dotajiem – lielajiem/ierastajiem latviešu kino mīnusiem/kļūdām joprojām var izveidot sakarīgu gala rezultātu. Sanāk, ka tikai jāmāk to savirknēt pareizajā secībā un pa vietām, lai tas neizvērstot par tādu katastrofu kā Dancis pa trim.

 

Mona
Gads: 2012; Garums: 94 min; Žanrs: drāma; Režisors: Ināra Kolmane; Lomās: Kristīne Belicka, Sauļus Balandis (Saulius Balandis), Lauris Subatnieks, Valērijs Jaremenko (Валерий Ярёменко), Pēteris Liepiņš, Karīna Šišlo

L_109688159

Filma, kas man likās cerīga, izvērtās par kaut ko jokainu un nenostrādātu. Varbūt pārmocītu. Pašā saknē jau man jokaini šķiet, ka to apzīmē kā filmu par sievieti, vīrieti, mīlas trīsstūri un sapņiem. Tā tas galīgi nav. Pirmie divi tur tā kā būtu, bet ne mīlestība, ne arī kaut kāds trīsstūris tur nav. Ir pilsētas švīts, lauku meiča ar psihisku dzērājdraugu, iekāre, televīzijas reklāmu stilistikā veidoti dialogi un šaušelīgi neloģiska montāža. Lai arī skaistā Kristīne Belicka murgoja filmā tikai pašās beigās, man gan šķiet visa filma bija nedaudz murgaina un mulsuma pilna. Protams, to var mēģināt definēt kā pasaku un sapņainu notikumu gājumu, bet tā būtu melošana un aiz ausīm pievilkta patiesība. Vienīgās labās lietas filmā ir smukā bilde un kadrējums, skaista galvenās lomas atveidotāja un interesanta mūzika (es vairāk domāju intstrumentālo, bet zemāk arī ar vokālu).

 

Track_No01.wav
Listen on Posterous

Kolka Cool
Gads: 2011; Garums: 93 min; Žanrs: komēdija, drāma; Režisors: Juris Poškus; Lomās: Iveta Pole, Artuss Kaimiņš, Andris Keišs, Aigars Apinis, Varis Piņķis, Māra Ķimele

317455_292308747476313_288136577893530_933539_1135606904_n

Te plašāks manu domu izklāsts

Rūdolfa Mantojums
Gads: 2010; Garums: 114 min; Žanrs: komēdija, drāma; Režisors: Jānis Streičs; Lomās: Romualds Ancāns, Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Venta Vecumniece, Dainis Gaidelis, Jakovs Rafalsons, Uldis Dumpis

Rudolfa_mantojums

Šķiet nebūšu mazākumā sakot, ka cienījamajam Streiča kungam jau pirms kāda brīža vajadzēja pamest aktīvo filmēšanas skatuvi. Visi viņu ciena un cienīs par agrīnajiem darbiem, bet nu ir skaidrs, ka tas viss ir aizgājis un vairs nav ķēriena vai kā cita, kas var palīdzēt radīt Limuzīnam līdzīgus meistardarbus.

Rūdolfa Mantojumam ir visi dotie, lai būtu latviešu kino klasikai līdzīgs darbs, bet tā vien šķiet, katrā no elementiem ir pielaistas kļūdas, un visa filma palika tāda uzveduma līmenī ar provinciālām patmīlīgām zvaigznēm, kas īpaši necenšas, jo zina, ka tāpat visiem patiks un visi smiesies. Tikai tāpēc, ka scenārija aprises ir komiskas un ik pa laikam piedzēries dzejnieks izmet pa kādam jokam.

Patiesi žēl, ka tā, un ieteiktu nevienam, kādus pāris gadus, neveidot šāda tipa filmas.

Dancis pa Trim
Gads: 2011; Garums: 118 min; Žanrs: vēsturiska drāma; Režisors: Arvīds Zigurds Krievs; Lomās: Jānis Vingris, Mārtiņš Freimanis, Kristīne Nevarauska, Lauris Reiniks, Matīss Pavītols

Dancis_pa_trim-4

Man pat grūti saprast, no kura gala tam draņķim var klāt ķerties, un to arī nedarīšu. Tikai pateikšu, ka filma ir nepiedodami amatieriska un kļūdām pilna un iemieso visu slikto, ko vien variet iedomāties par Latvijas kino. Tur ir viss slikti – kokaina aktierspēle, debili dialogi, samākslots un neloģisks apgaismojums, buksējošs scenārijs un ārkārtīgi nereālistiska skaņa. Noteikti, sliktākais Lielā Kristapa piedāvājums.

Amaya
Gads: 2010; Garums: 92 min; Žanrs: drāma; Režisors: Māris Martinsons; Lomās: Kaori Momoi (Kaori Momoi), Andrjus Mamontovs (Andrius Mamontovas), Kristīne Nevarauska, Deksters Flečers (Dexter Fletcher), Monija Tunga (Monie Tung), Lau Dan (Lau Dan)

2854085_original_1284552496

Līdzīgi kā Golfa straumi zem ledus kalna ir grūti nosaukt par latviešu filmu, tā arī Amaya nevarētu par tādu dēvēt. Vismaz tās klasiskajā izpratnē. Bet ne par to.

 

Problēma ar šo filmu bija tās atsvešinātība. Nevienā brīdī neizjutu līdzpārdzīvojumu vai jebkādu emocionālo sasaisti ar varoņiem un to stāstiem. Viena aina nonāca tuvu tam, bet aprāvās pusratā un nepaskaidrota. Žēl.

 

Bija arī ierastie klupšanas akmeņi – dialogi un aktierspēle, bet uz to varēja pievērt acis, jo filma ir ļoti profesionāli un skaisti uzņemta. Tur gan arī filmēšanas vieta ir darījusi savu.

Golfa straume zem ledus kalna
Gads: 2012; Garums: 125 min; Žanrs: drāma; Režisors: Jevgeņijs Paškēvičs; Lomās: Ville Hāpasalo (Ville Haapasalo), Olga Šepickaja (Ольга Шепицкая), Jurijs Curilo (Юрий Цурило), Jekaterina Vilkova (Екатерина Вилкова), Igors Čerņevičs (Игорь Черневич), Vaida Butīte (Vaida Butyte), Daņila Kozlovskijs (Данила Козловский), Anna Azarova (Анна Азарова)

Golfa_straume_5

Jāsāk laikam jau ar to, ka lai arī stāsti savā idejā ir saistīti, tā noteikti nav viena vesela filma. Tā ir triju īsfilmu kopums, kas skatītāju nogurdina, samulsina un mēģina nošokēt.

 

Dažādais filmēšanas stils un bildes kvalitāte jau ir pirmais, ko tā īsti negribu piedot šai Lielā Kristapa galvenās balvas ieguvējai. Otrkārt, filmas stils ir ārkārtīgi novecojis un nepiemērots 2012 gadam. Iespējams, ka šādu filmu vajadzēja pabeigt jau deviņdesmito gadu sākumā, tad varbūt, neskatoties uz murgaino, pārsvarā mulsinošo notikumu virknējumu, skatītāji labāk pieņemtu stilu, vairāk priecātos par atklātību un progresīvo ideju par draņķa sievieti, kas izmanto un iznīcina vīriešus. Jo viņa taču nav radīta no Ādama ribas, kas acīmredzot nosaka pārējo sieviešu darbības.

 

Ilgi nebiju skatījies tik mokošu (arī garuma ziņā) filmu, kas galu galā tā arī neko tā īsti man nepavēstīja un paliks atmiņā ar vienu jautājumu: priekš kam tas viss bija vajadzīgs!?

 
 

DOKUMENTĀLĀS FILMAS

 
Dokumentālists
Gads: 2012; Garums: 82 min; Režisori: Inese Kļava, Ivars Zviedris; Scenārists: Inese Kļava, Ivars Zviedris; Operators: Ivars Zviedris

Dokumentalists_promo_6

Neapšaubāmi šī dokumentālā filma par dīvaino (it kā) draudzību starp dokumentālā kino veidotāju Ivaru Zviedri un Ķemeru purva tā saukto raganu Intu, ir ļoti īpaša parādība uz Latvijas dokumentālā kino skatuves. Kaut vai šīs neuzspēlētās un ārkārtīgi emocionālās (un rupjās) Intas runas manieru dēļ. Vārdu izvēle, asprātība un nepārtrauktais komisms viņas monologos ir filmas galvenais saturs.

Izskanējušais viedoklis par Dokumentālistu kā draudzības atainošanu man liekas ir reklāmas cilvēku izdomājums, jo draudzība tā noteikti nav. Katrā ziņā ne abpusēja. Ivaram Zviedrim tas ir darbs un to viņš neslēpj – filmējot katru Intas darīto un sacīto. Neko daudz nesolot un nestāstot. Bet Intai tas ir emocionāls pārdzīvojumu kopums. Sākot no aritmiju izraisošas iepazīšanās ar „operatora kungu”, viņa nolādēšanas, paslepus ielaišanas savā dzīvē un vientuļajā sirdī un visbeidzot filmēšanas aparatūras dauzīšana ar mietu.

Protams, visas filmas garumā man bija prieks, ka šāda filma ir tapusi, bet līdz ar beigu titriem man parādījās rūgtums par mūsu patērētājsabiedrības uzspiesto pieprasījumu baroties no citu dzīvēm un personības izpausmēm, kuras mēs paņemam, izstrebjam un izmetam, lai tālāk mētājas (dzīvo) tādi, kādus mēs viņus atstājām, kad esam dabūjuši ko gribam(?). Skumji, bet tāds nu ir (arī) tas dokumentālista darbs. Vismaz  daļā gadījumu.

Kā tev klājas, Rūdolf Ming?
Gads: 2010; Garums: 62 min; Režisors: Roberts Rubīns; Scenārists: Jānis Kalve; Operators: Uldis Jancis

Ka-tev-klajas-rudolf-ming_f20065

Par šo filmu es biju dzirdējis tik ilgi un tik daudz, ka pēc noskatīšanās bija neliela tukšuma sajūta. Laikam jau sagaidīju ko spilgtāku un unikālāku, nekā bija. Bet lai vai kā, tas neļauj man domāt, ka Rūdis ir mazāk unikāla persona ar tik pat unikālu nodarbi. Filma ir interesants pētījums par bērnu, kas ir aizrāvies ar filmām un filmu veidošanu, veido un demonstrē tās interesantā veidā.

 

Skatoties gan nepameta sajūta, ka varbūt viņš nav tik unikāls, bet vienkārši vecāki ir ļāvuši bērnam izpausties un tas ir tas rezultāts, kas savā būtībā varētu būt daudz ierastāka parādība, ja vien vecāki bieži neiedziļinoties bērna interesēs, neuzspiestu savas iedomātās/vēlamās. Bet to mēs redzēsim – kad viņš paaugsies un pieteiks sevi uz lielās skatuves. Ļoti ceru, ka tā arī būs.

Astoņi Pilnmēneši
Gads: 2011; Garums: 96 min; Režisori: Ģirts Straustiņš, Zane Peneze, Sandijs Semjonovs; Operators: Ģirts Straustiņš

Meeness_filma

Te plašāks manu domu izklāsts

Pareizi Uzlidot
Gads: 2011; Garums: 74 min; Režisors: Sandris Jūra; Scenārists: Elvita Ruka; Operators: Agris Birzulis

Pareiziuzlidot

Te plašāks manu domu izklāsts
 
 

 

ĪSFILMAS

Sterilā Zona
Gads: 2012; Garums: 25 min; Žanrs: traģikomēdija; Režisors: Lauma Balode; Lomās: Jurģis Spulenieks, Inese Pudža, Lāsma Kubrēna, Andis Kvēps, Dr. Artūrs Utināns, Dr. Ints Bruņinieks

Dsc_2650

Diezgan amatieriskā īsfilma par topošo ķirurgu, kas baidās un ģībst redzot asinis, kurā ir daudz pie kā piekasīties, bet viscaur jūtama centība, un tādēļ uz daudz ko var pievērt acis. Gan režisores Laumas Balodes, gan galvenās lomas atveidotāja Jurģa Spulenieka veikumos var manīt vēlmi veidot to labāko, ko var izveidot no dotajiem. Varbūt nevajadzēja izmantot reālus cilvēkus to reālajos amatos un tas būtu devis nedaudz profesionālāku īsfilmas kopskatu, bet zinot „Cilvēki Tur” un „Bubble” gadījumus atkal nākas apšaubīt, ka filmas amatierismā ir vainojami tieši viņi. Grūti teikt, bet ceru Lauma Balode pie šīs īsfilmas neapstāsies un turpinās darbu jau citā līmenī.

Filma
Gads: 2012; Garums: 57 min; Žanrs: eksperimentāla spēlfilma; Režisori: Ivo Briedis, Māra Ķimele; Lomās: Toms Auniņš, Normunds Griestiņš, Pēteris Nebars

292220_300802883318684_202551636477143_722107_1495152695_n

Īsfilma ar šo, manuprāt, ļoti neizdevīgo un neparocīgo nosaukumu ir labs piemērs, kā būtu jātaisa bezbudžeta filmas, un kurā virzienā būtu jāiet latviešiem, kam nu makten’ gribas veidot kino, bet (bezmaz vai obligāto) valsts finansējumu neredzēt kā savas ausis. Man pašam personīgi ļoti patīk šīs mazās filmas, kas balstās uz kādu nepazīstamu vai mazpazīstamu aktieru darbu un ļoti lokālu notikumu. Kādreiz ļoti dīvainu, bet visbiežāk pavisam ikdienišķu atgadījumu. Filma Filma savā ziņā turpina Kolka Cool aizsākto bezdarbības tēmu un to it kā milzīgo vēlmi kaut kā aizpildīt laiku ar ko baigi foršu. Šajā gadījumā tā ir vēlme veidot kino. Bet process apraujas pie gandrīz visiem zināmā – idejas trūkuma un atskārsmes, ka pati tehnika būtībā gala produktam ir tikai maziņš piedēklis, kuram galīgi nevajadzētu pievērst tik lielu uzmanību.

Lai gan filmā ir ļoti spilgti tipāži un pāris ļoti spilgti dialogi, kas ļoti labi raksturo filmas izveidoto atmosfēru un notikumu gaitu, tās nobeigums, ja tā var izteikties, ļoti nosita apetīti. Es gan ārkārtīgi reti filmu vērtēju ņemot vērā tās izskaņu, jo uzskatu, ka 80% gadījumu, tas ir sačakarēts un galīgi ne tādā līmenī kā iztirzājuma daļa, bet Filmas nobeigums lika man (morāli) nospļauties, jo tik mazai un smieklīgai filmai nevajadzēja tādu drūmu un, pieņemu, dziļdomīgu izskaņu. Ceru uz DVD alternative ending sadaļu. Joks.

Logs
Gads: 2012; Garums: 15 min; Žanrs: drāma, mistērija, trilleris; Režisors: Una Rozenbauma; Lomās: Ģirts Liuziniks, Anete Saulīte, Maija Apine, Gundars Āboliņš, Artūrs Krūzkops, Aigars Apinis

4349833_original_1332409600

Varu piekrist, par filmu sacītajam, ka tā ir krāšņa un pilna ar noskaņām, bet samākslotie dialogi un pārlieku lielā “sauksim to par mistiku” mani nedaudz kaitināja. Sanāca tā, ka skatītāju ilgi iepazīstināja ar visu apkārtni ar lielām pretenzijām uz notikumu, kas visu mulsuma un jautājumu pilno atmosfēru atrisinās, bet beigās tāda neliela pasmiešanās par skatītāju sanāca. Sajūta, apmēram kā iekšējo joku no malas būtu noskatījies.