Lielais Kristaps 2014, pārdomas

 

Lielais Kristaps 2014

Ir noslēdzies daudz aprunātais un ilgi gaidītais nacionālā kino godāšanas skrējiens – Lielais Kristaps 2014. Mazliet pārdomas par un ap to.

 

Arī šogad tas kaut kā neveikli visu laiku tiek pielīdzināts mums visiem zināmajām lielajām Holivudas balvām, tikai tāds mūsu ekvivalents. Varbūt, bet diezvai ir pareizi vilkt paralēles ar aizokeāna mašinēriju, ja jau tik ļoti gribam no tā atšķirties, kaut kādā ziņā būt labākiem. Vairāk līdzināties kaimiņiem – Eiropas kino lielvalstīm. Nu kaut vai igauņiem, kuru rāmā un cilvēciskā filma Mandarīni nule kā nominēta pasaules top 3 prestižākajai balvai Golden Globe. Redz atkal tā Holivuda.

 

Bet nu jā – mūsu pašu filmām gribas karināt klāt visādas birkas un godalgas, it kā palielinot to vērtību un prestižu. Kādam mērķim? Lai paši tās veidotāji un saujiņa Latvijas kino jomā iesaistītie varētu mazliet ar (baltu) skaudību noskatīties uz sacensību, kas tagad mazliet savādi nosaukts par Latvijas kino jauno vilni, dalībniekiem? Aizmuguriski smīkņāt, ka būtībā jau tas vai šis kādas filmas saistībā pieminētais festivāls nav nekas īpašs. Atzinība vai godalga, kas piešķirta kādā festivālā vērtējama kā kaut kas ļoti nebūtisks un iespējams pat likumsakarīgs notikumus, izvērtējot pārējos pretendentus.

 

Protams, saistībā ar pašmāju kino starptautisku festivālu pieminēšana ir kas jauns un atziņas vērts fakts, bet, atvainojos, latvietim, kurš ir vispasīvākais kinogājējs visā Eiropas Savienībā, šie kinofestivālu nosaukumi ir tukša skaņa. Kā jau teicu – birkas, brošas un sazin kas vēl, kas nekādā ziņā nevairo filmas iekārojamību (varbūt pat pretēji, jo “tas jau tas mākslas kino”). Jo gluži vienkārši joprojām, lai arī kā negribētos atzīt slikto kopējo stāvokli un vēlamies saskatīt mazmazītiņus progresa solīšus skatītāja izglītībā kā kaut ko milzīgu, Latvijas kino skatītājs joprojām biežāk izvēlas aiziet uz filmu, kura krāsainām bildēm izklaidē, nevis kā Latvija kino vairums – runā par realitāti un liek domāt. Kā pierādījumam – vēl vakar runāju ar rīdzinieku, kurš man pilnā nopietnībā jautāja, kas tad latviešiem vispār ir tapis pēc tiem Sargiem (tie nebija patikuši), jo pēdējā labā filma – Likteņdzirnas, iznāca diezgan pasen. Vēl esot dzirdēta Mammu, es tevi mīlu (bet tā jau bērniem paredzēta) un Kolka Cool (jokains nosaukums, visticamāk nepatiks). Tā lūk.

 

Bet ko es gribēju ar to teikt? Nenoliedzami latviešu kino ir uz pareizā ceļa, lai būtu mūsdienīgs un saistošs ikvienam, bet vēl milzīgi daudz jāveic tā popularizācijai. Nepietiks ar pāris preses relīzēm un svinīgas pirmizrādes, lai filma kļūtu par “nacionālo hitu”. Gluži kā kino lielvalstī Holivudā, filmas aktieriem, režisoriem un protams producentiem, publicistiem vēl mēnešiem pēc pirmizrādes ir jāstrādā melnu muti, lai maksimāli liels cilvēku skaits tv ekrānā uz žurnāla vāka un feisbuka jaunumu straumē būtu pamanījuši jauno filmu un ar frāzi, aktiera skatienu vai plakātu būtu noķerta viņa uzmanība. Un tikai tad var cerēt, ka katrs trešais varbūt arī aizies uz kinoteātri un noskatīsies šo filmu. Citādi tas būs kārtējais kino veikums, kā panākumi labākajā gadījumā var vainagoties ar Google atslēgas vārda meklējumu, kuram beigās pievienots “internetā”, “lejuplādēt”, “torrent”. Ja neticiet, tad pie izdevības uzjautājiet režisoram Aikam Karapetjanam, cik skatītāju viņa filmu Cilvēki Tur noskatījās kinoteātrī pāris mēnešu laikā un cik lejuplāžu reižu bija pirmajās nedēļās kopš tā noplūda internetā.

 

Spilgts piemērs filmas veiksmīgai popularizēšanai šogad sanācis režisoram Andrim Gaujam, kura filma Izlaiduma Gads kaut arī nav nedz izcila, nedz izklaides filma, pateicoties dažnedažādākajām aktivitātēm internetos, presē un Rīgas ielās ir ļoti populāra un neraksturīgi liels cilvēku skaits to ir redzējuši un, kas pats būtiskākais, runā par to un iesaka noskatīties.

 

Bet par šīgada Lielo Kristapu. Jau pie nomināciju izziņošanas un iepazīšanās ar tām, skatoties uz spēlfilmu nominācijām, pārņēma tā nepatīkamā sajūta, ka atkal izvēle notikusi starp aptuveni trijām filmām, bet pārējās pilnīgi neloģiski tikai šur tur pieminētas – nu tā lai nesaka, ka nebija. Bet tāpat, jau tā šaurajā filmu lokā vispār nav iekļauta Māra Martinsona filma Oki-okeāna vidū. Varbūt tas uz ārkārtīgi savdabīgās filmas Sēņotāji rēķina, kura nomināciju sarakstā pieminēta veselas sešas reizes. Teiksiet, ka šādas situācijas ir katrā kino balvu pasniegšanā… jā, varbūt, bet ne jau situācijā, kad kopumā ir tik maz pretendentu.

 

Arī pēdējo gadu izcilākā latviešu filma Cilvēki Tur Lielā Kristapa mājaslapā publicētajā sarakstā minēta vien divas reizes. Balvu pasniegšanas pasākumā gan nominācijas mistiskā kārtā bija mainījušās un dažviet papildinātas, kā rezultātā Cilvēki Tur tika vēl pie pāris nominācijām. Bet piekritīsiet, ka tas nav īsti nopietni, ka nominācijas mainās pēc to izziņošanas.

 

Par pašu pasākumu un balvu sadali. Vakar pirms ceremonijas tiešraides man kāds nokomentēja, ka visticamāk, balvu pasniegšana būs drūma paskata, pustumsā ar spilgtu, bet nepatīkamu apgaismojumu. Un, protams, neveikli, ar paviršuma pazīmēm. Bez pārsteigumiem – tā arī bija. Turklāt, nomināciju džinglu muzikālo pavadījumu, kas nelāgi atgādināja LTV7 kanāla sporta raidījumos pārmuļļāto grupas Yello repertuāru, es vēl šodien dzirdu savās ausīs. Bet tas jau nebūtu nekas, ja balvu sadale būtu vismaz raita un neievilktos, pamatīgi pārsniedzot piešķirto raidlaiku (bet varbūt arī tur bija veiktas pēdējā brīža izmaiņas un paredzēto divu ar pusi stundu vietā piešķirts nenormēts raidlaiks).

 

Runājot par piešķirtajām balvām, īpaši neko negribas komentēt (jo lielākās kļūdas pieļautas veidojot nominantu sarakstus), vien pāris pavisam greizas izvēles. Lai man paskaidro, kādā prizmā ir skatīta labākā aktiera galvenajā lomā izvēle, kad zvaigzne (atvainojos, bet viņam pat nav Wikipedia lapa) Jānis Āmanis var šķist labāks aktieris un atbilstošāk nospēlējis retro basketbolistu filmā Sapņu Komanda 1935 kā filmas Modris galvenais aktieris Kristers Pikša? Līdzīgu jautājumu jāuzdod saistībā ar otrā plāna aktiera uzvarētāju Ziedoni Ločmeli (Džimlai rūdi rallalā) un bez balvas palikušo Mareku Marcinkēviču (Cilvēki Tur).

 

Bet gribētu beigt uz pozitīvas nots – man ir milzīgs prieks par balvām Dāvim Sīmanim par filmām Pēdējā Tempļa Hronikas un Escaping Riga, par Signi Baumani un viņas Akmeņi Manās Kabatās, Juri Kursieti un Modri, un, protams, arī par galveno vakara uzvarētāju Jāni Nordu un viņa Mammu, Es Tevi Mīlu.

 

 

P.S. Ar pilnu uzvarētāju sarakstu var iepazīties Lielā Kristapa mājaslapā.

P.P.S. Vairāk lasīt par rakstā pieminētajām un nepieminētajām Lielajam Kristapam nominētajām filmām var šeit.

.

.