Lielāks blīkšķis, mazāka jauda [filma: Thor: The Dark World / Tors: Tumsas Karaļvalsts]

Pretēji vairākumam, kas tā vien gavilē par katru nākamo filmu studijas Marvel izstrādājumu un ziņām par nākamajām filmām, kā arī, to it kā foršo atsevišķo filmu savstarpējo sasaisti tā saucamajā Marvel komiksu universā, filmu adaptācijās un kārtās jeb fāzēs (šobrīd tiek filmētas un sacerētas filmas trešajai fāzei, attiecīgi, Iron Man 3, Thor 2 un Captain America 2 ir otrās fāzes filmas), man katrs nākamais šo filmu laidiens sagādā arvien lielāku vilšanos. Un baidos, ka tas nemainīsies.

 

Nevarētu teikt, ka neesmu (nebiju) fans un neizprotu šo filmu būtību – mēģinātu tās uztvert kā kaut ko nopietnu (cik nu asa sižeta fantāziju filmu var uztvert nopietni) un tādēļ ir šī vilšanās. Teiksim, Iron Man (pirmās divas) un The Avengers filmas, manuprāt, ir brīnišķīgi šī žanra meistardarbi. Kā arī, C. Nolan Betmeniādes (kaut arī ne no Marvel), it īpaši triloģijas otrā daļa – Dark Knight, ir ļoti īpašas filmas, kuras esmu noskatījies vairakkārt.

Galīgi nenoliedzu arī varbūtību, ka šī žanra, tieši Marvel izstrādājumi, personīgi man ir kļuvuši vienaldzīgi un vairs nespēj izraisīt sajūsmu, kas ilgtu vairāk kā divas minūtes, ko pavadu noskatoties kārtējās supervaroņu sāgas treileri. Un tam nav nekāda sakara ar tagadējo Marvel filmu virzību.

Man ir sajūta, ka Marvel ir atklājis kaut kādu zelta vidusceļu, kas strādā un vairs necenšas īpaši ko mainīt. Ar katru jaunu filmu mēģināt skatītāju pārsteigt. Tādejādi zināmā mērā ir apstājies attīstībā. Tieši to pašu varu arī teikt par jaunāko Marvel komiksu ekranizāciju Thor 2 jeb Thor: The Dark World. Marvel filmu pirmās fāzes izmēģinājuma gājiens un lielākais risks, filma Thor, kas, kā redzams (jo ir tapusi otrā filma) ir atmaksājies, gan filma, gan tās galvenais varonis ir pierādījuši savas eksistences vajadzību.

Bet šeit ir viens milzīgs fakts, ko nedaudz ir piemirsuši tās radītāji, vai arī gaužam nobijušies no Iron Man 2 tipa recenzijām, kurās tika pārmests Roberta Daunija, multimiljardiera Stārka kunga pārlieku lielo virpināšanos savā sulā, nedaudz atstājot fonā visu supervaroņu lietu, un ir gājuši, jau minēto, zelta vidusceļu. Tas ir, – pirmā Thor filma nostrādāja pateicoties aktierim Chris Hemsworth. Lai vai cik viņš ir viduvējs aktieris, Thor loma viņam der kā uzlieta un tajā spējis ietver to smalko komisma un absurduma niansi, kas tik ļoti piestāv Marvel komiksu filmām. Diemžēl, veidojot Thor: The Dark World, scenāristi ir nedaudz piemirsuši par šo Hemsworth/Thor nianses būtiskumu.

Thor: The Dark World, kā jau tas bija paredzams, ir spožāka, vērienīgāka un zināmā mērā jautrāka pirmās filmas versija. Kas diemžēl arī ir tās plusi un arī mīnusi. Vairāk karaļvalstu padarīšanu, vairāk pļāpu par pasauļu glābšanām, troņa mantinieku viedumu un to piemērotību krēslam. Kā arī nekur nav pazudušas mūžīgās sarunas par nodevību, kur galvenais grēkāzis ir, pēc The Avengers filmas, par supervaroni superļaundari kļuvušais Thor brālis Loki. Bet kas visvairāk mani kaitināja – Thor absurdais tiešums un šķīstais taisnīgums ir nobīdīts malā, viņš kļuvis ikdienišķāks un it kā jau apradis ar Zemes likumiem un paražām. Šis komiskais elements ir aizstāts ar pārāk uzbāzīgu un tiešas joku plēsējas Natalie Portman asistentes Kat Dennings pļāpām. Manuprāt, šī aktrise atveido to pašu, sava sit-com 2 Broke Girls, tēlu, kas, manuprāt, ļoti degradē Thor 2 kopējo kvalitātes līmeni.

Vienīgie momenti, kad Thor 2 sagādāja patiesu prieku, ir juceklīgais starppasauļu fināla kautiņš ar (starpcitu, ļaundaris arī ir ļoti vienkāršs un neinteresants vieplis, kas nu ļoti atgādināja Ridlija Skota “Prometeja” bālganos visas kņadas vaininiekus) Malekitu, Ētera/Aether (piedodiet ja nepareizi pierakstīju) kārotāju un filmas ievada kauja, kas mazliet atgādināja filmas Gladiator meža kaujas ainu, kurā Thor bija tieši tāds, kā viņam vajadzētu saglabāties mūžīgi.

 2 stars