Lielo puiku mašīnīšu seriāls [filma: Fast and Furious 6 / Ātrs un bez žēlastības 6]

Filmu seriālu jaunā sezona rit pilnā sparā un viens pēc otra jaunie laidieni tiek mums izrādīti kā kaut kas varenāks, spožāks un visādi citādi labāks nekā priekšgājējs. Arī lielo puiku mašīnīšu seriāla sestās sērijas (spriežot pēc filmas garuma un darbību daudzuma, vairāk par sezonu gribas dēvēt) kārta ir pienākusi. Un, protams, arī tai par visām varītēm vajag pārspēt iepriekšējo, kas savā ziņā un ņemot vērā iesaistītos, ir samērā grūts uzdevums, jo, lai arī cik dīvaini izklausās, filmu sērijas piektā daļa bija visveiksmīgākā.

 

Sēriju sargeņģelis, krustēvs vai vienkārši četru (!) Fast and Furious filmu sēriju autors, režisors Justin Lin šoreiz cenšas, cik nu vien spēdams, pārspļaut Fast Five panākumus un, kārtējo reizi modificējot filmas dotos, mazliet pārcenšas. Nezinu, vai pie vainas ir talanta griesti vai izmisīga vēlme pieturēties progresijas formulai ar nosaukumu “Harder Better Faster Stronger “, bet rezultāts ir meksikāņu seriālu tipa filma par ģimeni, atriebību, noslēpumiem un visām pārējām purgām, kas tajos raksturīgas, apvienojums ar lielu jo lielu daudzumu mehāniski iemontētiem kaskadieru trikiem. Lai arī cik tas nebūtu nejēdzīgi teikt par Fast and Furious filmu, džeks ir pārcenties. Turklāt jau otro reizi mēģinājis pacelt to, ko izskatās ne viņš, ne iesaistītie aktieri spējīgi pacelt.

 

Pamazām vienu pēc otras Fast and Furious filmas pārvērtās (nedrīkst jau tā teikt bet) un kļuva par kaut ko līdzīgu Ocean Eleven. Tādu bērnu versiju. Kas īstenībā nav nemaz tik peļama formula. Un saglabājot savu sākotnējo sižetisko tukšumu un vienkāršību, ir jauks, arī unikāls izklaides kino produkts. Bet problēma sākas filmu progresējošajā ilgumā (130 min!) un mēģinājumos to padarīt nopietnāku, it kā pieaugušāku. Sižetā iepinot izteiktus drāmas elementus, kurus tur nevienam nav par spēkam godam nospēlēt, filma kļūst tik pat komiska kā minētie meksikāņu seriāli. Jā, visi telenovelēm raksturīgie piesātinātie tuvplāni ar jēgpilnām sejas grimmasēm (cik nu plastika ļauj), un elementi ar gadiem slēpto noslēpumu nākšanu gaismā, ir šeit. Tam visam pāri ir neveikli bromance izgājieni un dialogi, kas izklausās, kā no lapiņām nolasīti, kopā veido kaut kādu ļoti jocīgu un ļoti garu kokteili, kas pusratā sāk pamatīgi šķebināt. Vienīgais glābiņš – reibonis, kas iegūts no pirmās kokteiļa puses.

 

Nav jau tā, ka no Fast and Furious 6 gaidīju, kaut ko “reālu” un “ticamu”. Es neiebilstu pret ilgstošām un pārspīlētām lielceļa pakaļdzīšanās ainām, kur superdārgajām vintage muscle automašīnām pa vidu ir tanks. Militāras kravas lidmašīnas savaņģošana ar viņčām šķiet vājprātīga, bet žanram piedienīga ideja. Arī cilvēku lēkāšana no viena uz otru nenormālā ātrumā traucošiem transportlīdzekļiem ir ārkārtīgi komisks, bet pieņemams izgājiens. Bet, kad visīstāko un sākotnēji tīru popkorna filmu sāk barot kā kaut ko nopietnu, nostaļģisku un drāmai līdzīgu emocionālu gabalu, gribas silti ieteikt veidotājiem pārdomāt savus turpmākos soļus un varbūt atcerēties, ar ko tas viss pirms divpadsmit gadiem sākās un kādēļ nostrādāja.

2 stars