Žanru mikslis [filma: Looper / Laika Cilpa]

Režisoram Rian Johnson, veidojot iepriekšējās filmas, ir izdevies sapludināt vairākus žanrus vienā un meistarot ļoti savdabīgas, bet savā teatrālajā cilvēcīgumā visnotaļ interesantas filmas, kas nu jau daudziem ierindotas visīpašāko filmu sarakstos. Ar debiju Brick viņš pārsteidza apvienodams film-noir žanra stilistiku un noteikumus ar vidusskolas pusaudžu pašapliecināšanās izgājieniem, radot papildu elementu, kas ieinteresē un visādā ziņā iedzīvina šo diezgan stīvo un bieži paredzamo žanru. Bet ar otro filmu The Brothers Bloom – sapulcinot diametrāli pretējus tēlus, radīja eiropejiski stilīgu, nepieradinātu un detaļām pārbagātu krāpnieku piedzīvojumu filmu.

 

 

Looper-1p

Arī trešajai filmai – Looper ir visas iepriekš minētās kvalitātes. Proti, tā noteikti nesamierinās ar viena žanra robežām, tā pilnīgi noteikti smīdina, vairāk gan sarkastiski (taču tas nemaina būtību), un pilnīgi noteikti priecē ar jaunievedumiem jeb precīzāk, šķiet, būtu teikt – jaunu elementu radīšanu, ņemot par piemēru visu to labāko no iesaistīto žanru klasikām. Uzskaitīt filmas, kas acīmredzami tiek vizuāli citētas vai vismaz traktētas būtu lieki, jo kurš gan to nedara, un uzskatu, ka ietekmēties ir tikai vēlams. Jaunu divriteni neizdomāsi.

 

Art-looper2-620x349

Kad filmās tiek radikāli mainīts slavena aktiera izskats, visizšķirošākais moments ir, vai skatītājs to spēj pieņemt, notic un aizmirst par grima kārtām, kas klāj tik iemīļotu, zināmu mīmiku un atpazīstamu ķermeņa valodas īpašniekus. Kā piemēram, nesenā Meryl Streep pārtapšana par Margaretu Tečeri vai Al Pacino iemiesošanās Jack Kevorkian ir diametrāli pretējas Leonardo DiCaprio diezgan bēdīga paskata grima kalniem J. Edgar Hoover lomā, savukārt grima un digitālo otu apvienošanas gadījumā uztapinot biedējoši precīzu krievu mūzikas leģendas Vladimira Visocka seju filmā Высоцкий. Спасибо, что живой, vispār rada jautājumu par precizitātes nepieciešamību. Jā, ir nepieciešams pielīdzināt aktieri atveidojamajam tēlam, bet vai darīt to par visām varītēm, zaudējot sejas plastiku un radot „divi vienā” sejas izteiksmes, ir milzīgs jautājums, un tas noteikti ir risks, kas pārāk bieži neatmaksājas. Tā arī Looper gadījumā, neskatoties uz precīzām detaļām grimā un ļoti precīzām manierēm, es netiku pāri sajūtai, ka ar Joseph Gordon-Levitt seju kaut kas kardināli nav pareizi. Tas traucē un neviļus atsvešina, liekot pievērst uzmanību dažnedažādām detaļām, kas citkārt nebūtu svarīgas, vai gluži vienkārši netiktu pamanītas, jo uzmanība veltīta galvenajam.

 

Looper-2-jpg_005225
548440_10151033415436990_2101364001_n

 

Man ļoti simpatizē Rian Johnson lēmums, veidojot pēc būtības sci-fi filmu, sākumā ieskicēt visas mehānismus ceļošanao laikā un looperu jeb cilpotāju darbības principus, atstājot precizitāti un zinātniski iespējamā atveidošanu tādām filmām kā Primer. Kā jau viņam ierasts – sižets ātri attīstās, pārejot pie kaķa un peles spēles elementiem, tematikas ar saltu femme fatale, kura patiesībā ieņem sargeņģeļa lomu pašam nelabajam – kukurūzas lauka puikam ar Skanera dotībām (starpcitu fenomenāla loma mazajam Pierce Gagnon), un, visbeidzot nedaudz pakavējoties bojevikam cienīgās apšaudes ainās, pievēršas eksistenciāliem jautājumiem.

 

Looper-picture04

Viss it kā ir kārtībā, bet neskatoties uz to, ka filmā pilnīgi visi vīrieši ir ļaunie tēli un tikai trīs sievietes, viena sargeņģelis, viena dzīves nomocīta un saburzīta, un trešā mirstot tādejādi kļūst par iemeslu visai Looper jezgai, nākotnē (2044. gadā), kur, starpcitu, joprojām braukā ar Toyota Yaris un Chrysler Voyager, ir palikušas vienīgās tās puslīdz šķīstās personas, man nerodas līdzpārdzīvojuma sajūtas ne pret sievietēm, kā arī ne pret ne vienu no galvenajiem varoņiem – t.sk. Joe. Un tur pat nav vainojama viņu ļaunā daba, jo ir acīmredzama šī iekšējā cīņa, kas raksturīga tik ļoti daudziem mūsdienu filmu tēliem, un tā jau ir ierasta lieta.

 

Loopwillis

Kopumā Looper atstāj ļoti laba sci-fi gabala iespaidu, kur stilu, pāris ainas, kas izskatījās kā no Bruce Willis raidera izvilktas, un vizuālo filmas tēlu kāds no malas ir piekoriģējis, lai izskatītos pieņemamāk pēc iespējas lielākai auditorijai – popsīgāk (jāatzīst, pateicoties tam, filmas fināla ainas iegūst ārkārtīgi efektīvus eye-candy specefektus). Un iepriekš izdaudzinātā režisora spēja apvienot daudzos žanrus, šeit nedaudz tomēr šķiet pārsātina filmu, un rodas talantīga režisora debijas filmas sajūta. Vai arī pamatīga seriāla ar milzumdaudz iespēju izplesties visos virzienos scenārija iespaids. Nevienu no variantiem neuzskatu par apvainojumu, bet stila, kaut paša radīta, tīrību no šī režisora es gaidīju visvairāk.