Losandželosa kā kara lauks [filma: Battle: Los Angeles]

Battle-los-angeles-movie-poster

 

Jebkuram režisoram, kas iecerējis filmu par citplanētiešiem un to uzbrukumu cilvēku rasei, ir jāņem vērā, ka šajā žanrā ir spēcīgas, jau par klasiku kļuvušas, filmas, kas vienmēr tiks minētas kā mērauklas. Dažādas līdzības un atsauces uz klasiku tiks sauktas par lētu kopēšanu vai apkaunojumu veidotājiem. Jaunākās citplanētiešu filmas Battle: Los Angeles  filmas veidotāji šķiet mēģinājuši ieviest jaunas vēsmas šajā žanrā, bet saglabājot visiem zināmos elementus. Grūti pateikt vai šī šķietamā balansēšana starp jauno un klasisko ir devusi filmai bonusu vai tieši otrādi, padarīja to tādu kā tā ir – “shaky” (nestabilu)!


Jāteic, mana visu laiku labākā citplanētiešu iebrukuma filma ir Independence Day, kas ir žanra ikona un ir neaizskarama. Tajā ir viss līdzsvarots, sākot no tēlu iepazīstināšanas ainām un citplanētiešu orgānu iepazīšanai līdz pat maziem jociņiem šur un tur, lai tomēr nepadarītu to tik drūmu – tā taču ir fantastikas filma, kas paredzēta masām. Nedaudz vēlāk iznākusī, vairāk jaunākai auditorijai orientētā, Starship Troopers  arī ir ļoti labi veidots gabals, kas pat neņemot vērā viscaur manāmo plastmasīgumu, ir interesanta un baudāma – kaut vai kā multene, kur viss krāsains un spilgts un beigās ļaunās vaboles tiks uzvarētas.


Protams, gāja gadi un Holivuda šo fantastikas žanru nelika mierā un mums dāvāja jaunas žanra klasikas, kas ar drošu sirdi ir liekamas blakām jau minētajām. Seriāla Lost veidotājs J.J. Abrams pasaulei pierādīja, ka citu planētu mošķu iebrukumu ir iespējams veidot praktiski neparādot pašu mošķi vispār! Un Neill Blomkamp ar savu District 9 ārkārtīgi pārliecinoši parādīja, cik citplanētieši savās izdarībās ir līdzīgi šīs planētas galvenajiem iedzīvotājiem – cilvēkiem. Ļoti ceru uz līdzīgu izpildījumu viņa jaunākajā citplanētiešu filmā Elysium, kur tiek baumots galvenās lomas atveidos Matt Damon un Jodie Foster.


Godīgi sakot Jonathan Liebesman veidotā Battle: L.A. mani piesaistīja ar savu treileri, kas ietvēra sevī visas labās īpašības, kas, gadiem ejot, ir parādījušās šī žanra filmās. Dokumentāla pieeja, sirdi plosošs stāsts, patriotiskums (amerikāņiem) un protams spriedzes un šaušanas pilns gabals.

Bet kā jau tas bija sagaidāms, nāca filmas perfekto iespaidu bojājošie faktori. Vienkārši neaptverami sliktā filma Skyline, kurā par specefektiem bija atbildīgi tie paši cilvēki, kas Battle: L.A. un neilgi pirms filmas pirmizrādes internetā publicētā aina no filmas. Joprojām nesaprotu kāpēc tieši šī aina tika publicēta! Laimīgas sakritības rezultātā, noskatījos šo filmu jau tās pirmajā izrādīšanas dienā Latvijā un izvairījos no vietējām recenzijām un vērtējumiem, kas iespējams iespaidotu stipri vairāk nekā Amerikas filmu kritiķu grandu spļaudīšanās.


Lai arī cik jocīgi tas nebūtu filma nepārtraukti lēkāja savā izpildījuma kvalitātē un neļāva man to novērtēt un līdz šim brīdim es to tā īsti nevaru izdarīt. Nevaru pat pateikt novienkāršoto vērtējumu – laba vai slikta.


Labie elementi filmā ir jau minētie dokumentālie kadri, kas filmas ievadā ir vienīgais veids kā skatītājs tiek iepazīstināts ar radušos situāciju. Rokas kameras lietošana uzbrukumu ainās vietām bija vienkārši perfekts veids, lai pasniegtu emocijas un situācijas haotiskumu. Daļa ainas, arī reklāmas materiālos manāmie skati, ir, atvainojos, kartiņas vērti – stilā, vērienīgumā un visuresošās bezpalīdzības atainojums ir perfekts. Vienīgais aktieris, kam bija dota cilvēcīga vide un emocionālais fons – Aaron Eckhart, vienīgais, kas saturēja kopā veidoja, kaut minimālu, filmas stāstījumu.


Sliktais fakts ir režisora izmisīgā vēlme visu filmēt ar rokas kameru, kura protams kratās un peld pat ainās, kas neietver skraidelēšanu, spridzināšanu un pat ne bļaustīšanos. Iespējams, ka režisors ir liels fans Black Hawk Down un tādēļ ir centies atdarināt tās formu, bet diemžēl viņš ir piemirsis, ka forma bez satura ilgi neizturēs. Agrāk vai vēlāk tā izlaidīs gaisu kā balons. Tas arī notika ar filmu. Interesantas un spraigas ainas kļuva vienmuļas, jo nebija skaidrs mērķis, nebija komandas gars – emocionālā skatītāju piesaiste bija pārāk butaforiska lai uz to pavilktos un Aaron Eckhart “lielā” patriotiskā runa bija pārāk novēlota un pārāk tukša un neskatoties uz sejas vaibstu ticamību, lika mazliet smaidīt – in a bad way.


P.S. Šis gabals ir hipnotisks.