Marvel frontē viss pa vecam [filma: Captain America: The Winter Soldier / Kapteinis Amerika: Ziemas Kareivis]

Šķiet, ka Marvel Studios ir neapturami. Studija vēl nav izlaidusi pat desmit filmas, bet no uzražotajām divas gozējas visu laiku finansiāli veiksmīgāko filmu top pieciniekā (Iron Man: 3 – 1,3 miljardi $, The Avengers – 1,5 miljardi $). Pieticīgākās peļņa ir mērojama nepilnos 400 milj. $. Šie skaitļi ļauj diezgan droši plānot nākotni, un, kā nesen tika ziņots, Marvel tā esot skaidra līdz pat tālajam 2028. gadam.

 

No vienas puses stabilitāte un skaidrs darbības plāns ir laba lieta, bet ar Marvel studijas filmām jau tagad ir iezīmējusies viena cita spilgta problēma – tie, atraduši zelta vidusceļu, vairs necenšas pārsteigt un uzdrīkstēties. Filmas arvien vairāk kļūst līdzīgas viena otrai un saplūst viena otrā.

 

No komiksu un supervaroņu stāsta, vai pareizāk sakot, nemitīgi krustojošos atsevišķu supervaroņu stāstu viedokļa, ar Marvel filmām viss ir augstākajā līmenī un viņi ir paveikuši milzīgu darbu, uz kuru neviens nekad agrāk nebija iedrošinājies. Nekad agrāk tik lielu – dārgu filmu plānošanai nav bijuši tik tālejoši plāni un nekad agrāk tās tik ļoti nepapildināja viena otru. Iepriekš mēs redzējām savstarpēji saistītus stāstus noslēgtās diloģijās, triloģijās… (Zvaigžņu Kari varbūt ir izņēmums), bet tagad katra nākamā Marvel supervaroņa stand-alone filma vairs neiztiek bez atsaucēm uz iepriekšējām filmām un aizmetņiem kādam jaunam stāstam.

 

Pateicoties tālejošajiem plāniem un nosacīti savstarpēji saistītajiem notikumiem starp atsevišķām filmām, arī pašu galveno varoņu, supercilvēku savstarpējās attiecības kļūst organiskākas un tuvākas komiksu grāmatās redzamajām. Nav vairs viss jāsāk no sākuma ik pa trijām filmām, kā tas bija agrāk. To ļoti spilgti demostrē Marvel jaunākā filma Captain America: The Winter Soldier, kas turpina Captain America: First Avenger un The Avengers filmu stāsta līnijas. Šajā filmā jau pašsaprotamas ir Scarlett Johansson atveidotās Black Widow un Chris Evans atveidotā Steve Rogers jeb Captain America rotaļīgās attiecības un lojalitāte organizācijai S.H.I.E.L.D.. Viss ir daudz organiskāks un ne tik pārnopietns un atsvešināts, kas agrāk krāsaino komiksu varoņu stāstus padarīja pilnīgi nebaudāmus. Arī šajā aspektā Marvel ir atradis zelta vidusceļu – ne uz mirkli nepamet sajūta, ka skaties komiksa ekranizāciju. Attiecīgi tai nevar pārmest drāmas, komēdijas vai jebkura cita žanra klātesamības trūkumu.

 

Bet, kā jau minēju Iron Man 3 rakstā un šī raksta ievadā, katra filma mani arvien mazāk un mazāk intriģē, jo nemēģina pārsteigt. Tās ir kļuvušas kā nebeidzama seriāla kārtējā sērija. Ne labāka, ne sliktāka kā iepriekšējā sērija. Vien atšķiras, kura sērija pilda built-up, introducing character, filler vai season finale funkcijas.

 

Turklāt, naudas problēmu neesamība tikai vēl vairāk pasliktina situāciju – filmas arvien vairāk aizraujas ar liela blīkšķa veidošanu tikai tāpēc, ka viņas to var atļauties. Un ar lielu blīkšķi es nedomāju vienu lielu, sulīgu sprādzienu filmas beigās. Arvien vairāk novērojama situācijas, kad pusfināla sprādzienu un specefektu parādes, nodara neatgriezenisku ļaunumu divarpus (jauns standarts) stundu garās filmas grand finale kaujai – tā šķiet pārāk gara un pārāk mehānisks nobeigums filmai.

 .

Vērtējums: 3 / 5

.

.