Mazliet paskriet [filma: The Maze Runner / Labirinta skrējējs]

Nu jau būs pagājis kāds brīdis kopš komiksu filmu studijas paziņoja par saviem nenormālajiem plāniem līdz pat tālajam 2020. gadam, aplaimot skatītājus ar čupām komiksu filmu, bet – ja precīzi, piecu gadu periodā ir plānotas izlaist 29 supervaroņu filmas. Šķiet, ka kāds pētījums norādijis, ka patreizējais apjoms nav maksimālais, ko auditorija spēj sagremot, un novērojumi, ka gandrīz jebkurai citai simtu-miljonu budžeta filmai arvien biežāk ir diezgan problemātiski atpelnīt ieguldīto naudu, komiksu filmu studiju bosus padarījušas dumjus, bet laikam jau tas bija neizbēgami. Agrāk vai vēlāk alkatība iestāsies ceļā un pārtrumpos radošās izpausmes. Bet kopumā jau te novērojams “redz, redz, kā viņiem iet, mēs arī tā darīsim, tikai vēl (labāk) vairāk” princips. Tieši tas pats noticis ar žanru (?), kurš aizsākās ar filmas The Hunger Games nonākšanu uz ekrāniem, kura aizpildīja Twilight sāgas (un varbūt nedaudz Harry Potter) tukšo vietu.

Šajā šķietami īsajā divu gadu periodā līdz skatītājiem jau nonākušas vairākas Hunger Games filmu sērijas līdzinieces, tā saucamā young adult literatūras ekranizācijas. Gan neveiksmīgas, kā piemēram, The Immortal Instruments, The Host, gan jau krietni veiksmīgākā – Divergent. Nupat jau uz ekrāniem bija vērojama uz krietni nopietnākas nots ieturētā The Givers, bet nu līdz mums ir nonākusi nākamā (plānotas trīs daļas… tas ir ja veiksmes stāsts neliks pēdējo daļu sadalīt un izlaist kā divdaļīgu filmu) pēc labākajiem un ierastākajiem young adult literatūras standartiem ieturētā zinātniskās fantastikas pusaudžu piedzīvojumu filma – The Maze Runner.

Nekā pārsteidzoša. The Maze Runner ir gan utopiska nākotnes vīzija ar drastisku cilvēku iedalījumu noteiktās komūnās, gan protagonista kā negaidīti izredzētais, gan arī dažnedažādākās reliģiskās audzināšanas nokrāsas, vai ja ērtāk, teiksim dzīves gudrību rosinoši elementi, kuri visnotaļ pareizā atmosfērā pasniegti un ar pareizu uzmanības fokusu analizēti, var būt lietderīgi jaunajai paaudzei, kas arī ir šīs filmas mērķauditorija. Un iespējams, ka rēķinoties ar mūsdienu jaunatnes izteikto uzmanības deficītu ir tikai loģiski, ka katras šīs literatūras ekranizācijas tiek pasniegtas trijās un vairāk sērijas un katra no tām vairāk kā divu stundu garumā. Bet tad atkal no otras puses… kaut kā atkal nonākam līdz tai apzinātajai debilizācijai, kur izglītojamais diktē noteikumus izglītotājam.

Bet, ja pavisam vēsu prātu, tad The Maze Runner ir vidēja līmeņa žanra dalībnieks ar salīdzinoši piezemētām ambīcijām uz ko neredzētu, unikālu utt., utml. saukļiem (lai arī ko filmas reklāmas rulīši nesolītu). Jau pašā saknē te nav nekā izteikti kliedzoša – nav mega, ultra zvaigznes, kā tas ir teiksim heroīnu vadītajām sāncensēm The Hunger Games un Divergent, kas kalpotu par skatītāju magnētu. Arī neizejamā un noslēpumiem apvītā labirinta iziešanas elements nav nekas svaigs. Tiek spēlēts uz sensenās nots par cilvēka lielākajām bailēm no nezināmā.

Bet kaut kā The Maze Runner savā piezemētībā joprojām ir daudz aicinošāka filma nekā monstrīgā The Hunger Games vai butaforiski kokainā Divergent. Un būtu vēl interesantāka, ja nepieturētos pie jau izteikti kaitinošā principa – sadalīt visu stāstu trijās daļās, kur pirmā un otrā filma beidzas uz “nu tik būs” nots, tikai, lai veidotu stāsta līnijas triku, sauktu par cliffhanger – sižetisko āķi, kurš, manuprāt, kinofilmās pilnīgi un galīgi nepilda šo funkciju – filma nav seriāls. Šī un daudzas citas šī tipa filmas, ritma un spriedzes (arī radošajā) ziņā tikai iegūtu, ja būtu kompaktākas, bez uzspiestajām Holivudas formulām, un ja vairāk paļautos uz to, kas viņas vienu no otra atšķir.

Vērtējums: 3 / 5

.