Meklējot jaunas realitātes [filma: “Teritorija. Vija Celmiņš”]

Kaut visi ievērības cienīgi, atzīti un interesanti mākslinieki un viņu darbi izpelnītos tādu mediju, entuziastu un, protams, arī mākslas cienītāju uzmanību, kādu ir ieguvusi Latvijā dzimusī modernās mākslas klasiķe Vija Celmiņš. Visi, kuri kaut nedaudz ir kultūras notikumu apritē, ir ievērojuši ziņu, ka Vecrīgas sirdī, atjaunotajā Rīgas Biržas ēkā atklāta mākslinieces darbu retrospekcija “Vija Celmiņa. Dubultā Realitāte”, kurā aplūkojami darbi no agrīnajām līdz pat aizgājušā gada kolekcijām.

 

Apskatot šo izstādi, tiem, kuri tikai aptuveni pazīstami ar mākslinieces darbiem, varētu rasties mazliet juceklīgs priekštats. Tādēļ ļoti noderīga ir un, kā saka, ieliek labus pamatus nupat klajā laistā un kinoteātrī Splendid Palace izrādītā Jura Podnieka Studijā tapusī dokumentālā filma “Teritorija. Vija Celmiņš” (50 min). Filma, lai arī bez izteikta pamatīguma un dokumentāla monolītiskuma, kāds piestāvētu un varbūt pat pienāktos māksliniecei, iepazīstina, kas ir šī Latvijā dzimusī māksliniece, ar ko nodarbojusies, ko sasniegusi un kā strādā šobrīd.

 

“Teritorija. Vija Celmiņš” ieskicē māksliniecisko domu gājumu un apstāsta par lietām, kas veido mākslinieces darbu virzienu. Diezgan ātrā tempā filmā tiek apstāstīts par lietām, kas iedvesmo un rada mākslas darbu sērijas. Praktiski visi darbi Vijai Celmiņš raksturojami kā jaunas realitātes radīšana. Viņa skaidro, kā lietas, kuras viņai fascinē un par kurām vienmēr sapņojusi, viņa pārceļot uz saviem darbiem mēģina uzlabot, pastiprināt tās esošo dabu. Kā, piemēram, galaktiku, zvaigžņoto debesu sērijā darbi kompilēti no dažādām reālām zvaigžņo debesu ainavām radot jaunas, citādas un varbūt pat labākas zvaigžņotu debesu ainavas.

 

Diemžēl dokumentālā filma atstāj mazliet mazuma piegaršu, jo praktiski visas apstātītās tēmas netiek pietiekami iztirzātas. Pārāk bieži radās sajūta, ka konkrētā sarunā vai stāstījumā vajadzēja būt vēl pāris jautājumiem vai teikumiem, kas nobeigtu iesākto domu… gluži kā vienā filmas ainā, kurā Vija Celmiņš aizsāk teikumu par vecu skapi, kas viņai aiz muguras, bet tad pēkšņi pasaka, ka šodienai (filmēšanai) pietiks.

 

Protams, ka uz šo it kā nepabeigtību vai pusvārdā aprauto domu var skatīties kā uz noslēpumaino un neizskaidrojamo momentu, kas mākslas darbos ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Vienalga, vai tā ir dziesma, kinolente vai mākslas darbs, tam nav jābūt loģiskam, pa plauktiņiem sakārtotam mehānismam – tam jādarbojas citā līmenī, tam jābūt efektam uz citām maņām. Un tas Vijas Celmņš darbiem pilnīgi noteikti piemīt.

.

Vērtējums: 3 / 5

.

.