Mīlestības dzīve [filma: Blue Is the Warmest Color / La vie d’Adèle / Zils ir Vissiltākā Krāsa. Adele: 1. un 2. daļa]

Ir vismaz trīs lietas, kas jāzina, lai Blue is the warmest colour jeb Adele: 1. un 2. Daļa gaidas būtu precīzas un nebalstītas uz “kaut kur dzirdēju, ka” nostāstiem un mediju izplatīto “izaicinoša”, ”šokējoša”, “skandaloza” apzīmējumiem. Jā, protams, zināms pamats tam visam, ko esat par šo filmu dzirdējuši, ir, bet tas noteikti nav tas, uz ko vajadzētu koncentrēties.

Tā noteikti nav tikai drāma par viendzimuma attiecībām un problēmām, ar ko it kā varētu saskarties cilvēki ar šādu seksuālu orientāciju. No Adeles Dzīves (filmas nosaukums franču valodā) bīties kā no kaut kā jokaina, jums nesaistoša un citā orbītā notiekoša būtu tikpat muļķīgi kā filmu Magic Mike dēvēt par homoseksuālistu vai gluži pretēji sieviešu filmu. Vai arī nezinīšu izplatītākais uzskats, ka Brokeback Mountain ir geju preteklību vācelīte. Visas šīs filmas ir visparastākās drāmas. Ar šādām tādām neierastākām tēlu mijiedarbībām, bet runā par tām pašām lietām, ar kurām var saskarties jebkurš pasaules iedzīvotājs.

Šokējošais un skandalozais elements, kas tiek pie katras izdevības pieminēts šīs filmas saistībā, ir, vismaz man, kaitinošs un filmas kvalitāti neietekmējošs fakts. Tīrs mārketinga triks. Viena, aptuveni piecas minūtes gara, seksa aina un vēl kādas trīs īsākas noteikti nebūtu jāuztver kā kaut kādu sarkano līniju, lupatu un vēl sazin ko, lai nenoskatītos (vai gluži otrādi – kā nu kuram) šo filmu. Šī filma gluži tāpat kā it kā šokējošā un izaicinošā režisora Ulrich Seidl filma Paradise: Love nav tikai par padzīvojušu, korpulentu kundzi, kura izmanto melnādainu jaunekļu piedāvātos eskorta pakalpojumus, bet gan par dziļākiem intīmiem, un tajā pašā laikā, universāliem pārdzīvojumiem, kuros līdzības un sev saistošos elementus var saskatīt arī daudzi citi cilvēki.

Savā būtībā Blue is the warmest colour ir tā saucamā coming-of-age filma ar šim žanram raksturīgām iezīmēm un galvenā tēla problemātiku. Tātad – nekas biedējošs un nesaprotams. Katrā ziņā, savā karkasā šeit zināmas līdzības var saskatīt ar šīgada izcilākajām šī žanra pārstāvēm – Kings of Summer un Mud. Protams, nedrīkst aizmirst, ka šis ir franču kino, un īstais franču – Eiropas kino, kas paredzēts pieaugušiem cilvēkiem vai tiem, kuri sevi par tādiem uzskata. Tātad – arī daudz cilvēcīgāks, niansētāks un intīmāks kino.

Tunisiešu izcelsmes franču režisora Abdellatif Kechiche filma, kura lepojas ar iespaidīgu garumu – 179 minūtes (izgraizītas no 750 stundu kopējā uzfilmētā materiāla; šis fakts liek nobālēt Terrence Malick vēl neizdotās dokumentālās filmas Voyage of Time divu trešdaļu uzfilmētā materiāla garumam – 3300 minūtes, bet mazliet atgādina par filmas The Thin Red Line orģinālā “director’s cut” versijas garumu – 5 stundas), noteikti ir visu to minūšu vērta, jo ne mirkli dialogi, situācijas, tuvplāni nešķiet kā laika aizpildītāji pirms kāda svarīgāka momenta un filmas stāstniecības vieglums norāda uz augsta līmeņa profesionalitāti. Skrupulozā attieksme pret materiālu, nekādā veidā nežonglējot ar vajadzīgo un tolerantu attieksmi pret žanru, auditoriju un pieņemtajām normām, ir apsveicama. Turklāt tikai ļoti retos gadījumos izgaismo kādas režisora rakstura savdabības un spītīgu ieciklēšanos uz (nosacīti) nenozīmīgām/nevajadzīgām detaļām.

Kāpēc nosacīti? Nu kaut vai spriežot pēc intervijām ar filmas Blue is the warmest colour galvenajām aktrisēm Léa Seydoux un Adèle Exarchopoulos. Abas vienbalsīgi apgalvo, ka filmēšanās pie režisora esot bijusi tīrā elle un nebeidzamās ainu filmēšanas atkārtošanas, līdz režisors ir apmierināts ar redzēto, līdzinājusies spīdzināšanai (seksa aina(s) filmēšana esot ilgusi veselu nedēļu). Atceros, ka kaut ko līdzīgu runāja arī mūziķe Bjork pēc filmēšanās pie Lars von Trier filmā Dancer in the Dark. Bjork pat apgalvoja, ka šīs pieredzes dēļ nekad vairāk nefilmēšoties. Necentīšos spriedelēt, cik patiesi un pamatoti ir izteikumi saistībā ar Blue is the warmest colour, jo galu galā tas man, kā skatītājam un mākslasdarba baudītājam, ir absolūti nebūtiski fakti. Man tomēr svarīgāk ir tas, ko mākslinieks ir radījis, ne cik otiņas salauzis procesā.

Un visbeidzot, lai jūs nemulsina arī fakts, ka filmas stāsts tapis adaptējot Julie Maroh komiksu jeb grafisko noveli “Blue Angel”, jo šī filma ir vairāk kā spilgts pierādījums, ka komiksi nav tikai bērniem paredzēti štrunti ar spilgtām bildēm un truliem tekstiem baltos ovālos. Adele: 1. un 2. daļa ir stāsts par kādas meitenes jūtu pasaules atklāsmi, attīstību, sekošanu tai un saskaršanos ar skarbajām dzīves realitātēm, kuras ne vienmēr ir saskaņā ar jūtām un, kuras sirdi plosoši nodala emocionālo dvēseles radniecību no realitātē iespējamās sadzīvošanas starp radikāli atšķirīgiem raksturiem un sabiedrības slāņiem. Stāstošais kino tā vispatīkamākajā un plūstošākajā formā. Adeles dzīves seši gadi tiek pasniegti kā veselas dzīves ritējums un ļoti konkrētu sākumu un beigām (filmā gan beigas nav ar tik letālu iznākumu kā oriģinālmateriālā).

4 stars