Monotonā lejupslīde [filma: Modris]

Domāju, ka nebūšu vienīgais, kuram režisora Aika Karapetjana filma “Cilvēki Tur”, kā saka, atvēra acis un lika apjaust neizmērojamās potenciālo kinostāstu āres it kā pavisam necilajos guļamrajonos un to iedzīvotāju ikdienas gaitās. Režisora un debitanta Jura Kursieša filma “Modris” ir precīzs demonstrējums šīs apjausmas patiesumam – šķietami necils un ikdienišķs stāsts par guļamrajona dzīves nomocītajiem iedzīvotājiem.

 

Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka šāds kino – patiesa un reālistiska drāma, ir absolūti bezjēdzīgs naudas un laika patēriņš, jo nesniedz neko jaunu – nav pievienotās vērtības un galu galā “nav smuki”. Nemaz nerunājot par to cilvēku grupu, kuri vāvuļo, ka šāds kino, demonstrēts ārvalstu kino festivālos, nedara godu Latvijas valsts tēlam. Diskutēt ar šādu tumsonību ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo šiem cilvēkiem nav ne mazākās apjausmas par kino festivālu repertuāru tendencēm un Latvijas valsts kino iespējām.

 

Bet par filmu “Modris”. Jau pirmās ainas noslēgums ar platleņķa zoom-out skatu uz guļamrajona drūmajām celtnēm un skudru pūznim līdzīgo simtiem logu skatu nostiprina filmas noskaņu – netīkamo un daudziem diemžēl tik labi pazīstamo nežēlīgo ikdienu mikrorajonos.

 

Filmas režisors un scenārija autors Juris Kursietis veidojis filmu Modris balstoties uz reāliem notikumiem. Modris veidots kā sava veida coming of age un cautionary tale subžanru apvienojums. Kā materiāls, kas liktu skatītājam apdomāt redzēto un, pateicoties stāsta ikdienišķajai dabai, paskatīties uz sevi un sev apkārt esošajiem cilvēkiem. Apjaust, cik iespējams maz mūsu sasvstarpējā komunikācijas ar tuvajiem atšķiras no komunikācijas strupceļiem, kādos nonācis filmas galvenais varonis ar savu māti un draudzeni.

 

Diemžēl Modris turpinājums jeb iztirzājums mazliet izplūst – ziņa, ko režisors vēlas aiznest līdz skatītājam pazūd liekās un, godīgi sakot, muļķīgās ainās, kas iespējams ir patiesas, bet realizētas pārlieku ideālistiski vai pēc mazliet Holivudiskiem standartiem. Šeit atkal jāatceras, ka pie vainas ir sen zināmā režisoru debitantu raksturīgākā kļūda – nereti tie vēlas ietilpināt savā pirmajā filmā pēc iespējas vairāk dažādības, tādejādi demonstrējot savu kā režisora daudzpusību. Diemžēl vairumā gadījumu šī centīgā daudzpusības izrādīšana filmai liek zaudēt fokusu un vēlamo ritmu jeb stāstniecības plūdenumu.

 

Kopumā tehniski pirmklasīgam Eiropas kino pārstāvim, kāda noteikti ir filma Modris, traucē režisora nevēlēšanās fokusēties uz Modra emocionālo pusi – attiecībām ar draudzeni un saspēli ar liderīgo, bet skarbo, labošanas iestādes meiteni. Ainās, kur ne-aktieris Kristers Pikša (starp citu nominēts kā labākais aktieris Lielā Kristapa balvai) komunicē ar šīm meitenēm, atklājas visjutīgākās tēla nianses, viņš pēkšņi vairs nav vienkārši mūžam klusējošs guļamrajonu jaunatnes simbols, bet dzīvs cilvēks, tikai apslēpts aiz apjukuma un “pa kalnu lejā” notikumu attīstības. Pretstats ir tik izteikts, ka pārējie filmas notikumi šķiet lieki, sausi fakti, kuru mērķis ir atstāstīt notikumus, bet ne galvenā tēla emocionālo stāvokli.

 

Vēl tikai jāatzīmē – filmā ir viena nevainojama long shot (gara nemontēta) aina (kas sākas uz kluba Depo deju grīdas un beidzas ar gandrīz itāļu kinorežisoru klasiķiem raksturīgu sulīgu monumentālas arhitektūras un sīciņā cilvēciņa apjukuma pretstatījuma skatu uz Vecrīgas Zirgu ielas), kura uz pārlieku vienmuļā filmas gājuma ļoti pārsteidz, un pierāda, ka jebkuru ainu ir iespējams pārvērst interesantā klātesamību imitējošā piedzīvojumā.

.

Vērtējums: 3 / 5

.