Monotonā un tukšā slava [filma: Somewhere]

Filmas ievadā, pāris minūtes vērojot nekustīgā kadrā, melna Ferrari riņķošanu tuksnesīgā sacīkšu trasē un kopumā dialogu neesamība pirmajās piecpadsmit minūtēs, kļūst skaidrs kādu kino Sofia Coppola piedāvās savā jaunākajā darbā Somewhere. Nebūs izsmalcināti tērpi un 18. gadsimta intrigās pārsteidzoši iederīgas popdziesmas kā Marie Antoinette, nebūs arī sevis meklējumi un īpaša draudzība kā Lost in Translation.

Režisore jaunākajai filmai ir izvēlējusies nedaudz dokumentālu ietērpu, kas padara filmā redzamo it kā autentiskāku un ticamāku. Dokumentālā kino ierastās aizkadra balss vietā ir absolūts un smeldzošs klusums, tā simbolizējot galvenā varoņa Džonija dvēseles stāvokli. Bez liekiem dialogiem un notikumiem, ainu pēc ainas rodas priekšstats kāda ir šīs pasaules slavenās filmzvaigznes vientuļā un tukšā dzīve, kur izsmalcināta viesnīca ir mājas un patvērums no preses, dārgs auto un skaistas sievietes ir tikai bezmērķīgi laika kavēkļi, kas ļauj kaut cik interesantāk aizpildīt ikdienu nekā alus dzeršana sēžot dīvāna un trula lūrēšana pretējā sienā. Džonija dzīve filmēšanas starplaikos ir absolūti zemē nomests laiks un vienīgās kaut mazliet atbildīgās nodarbes ir retajās reizēs tiekoties ar savu vienpadsmitgadīgo meitu.

Filmu var vērtēt kā garlaicīgu, bet lēnīgās ainas, nekustīgais kadrējums, vispārinātie dialogi un absolūts notikumu trūkums ir vienīgais veids kā režisore spēja radīt (nevis parādīt) priekšstatu par šīs kinozvaigznes patieso slavas ieguvumu – vientulību.

Filmā redzamā dārgā un ekskluzīvā viesnīca Chateau Marmont ir vieta, kur neviesojās, lai pašikotu, bet lai noslēptos no ārpasaules, filmā ieņem trešo galveno lomu un zinot, ka pati Sofia Coppola bērnībā tur ir pavadījusi garas dienas, ir stipras aizdomas, ka pieredzējusi, ja ne līdzīgus notikumus, tad izjūtas noteikti.

Stephen Dorff un Elle Fanning – meitas un tēva attiecības ir patiesas un savā ziņā ciešas, bet tajā paša laikā vēsas. Abi vēlas tuvināties viens otram, bet pagātnes rēgi to liedz. Meitai aizvainojums par tēva pasivitāti un vieglprātību, bet tēvam vainas apziņa par savu rīcību un vienkārši elementāru meitas ikdienas sīkumu nezināšana, abus tur vienu no otra zināmā distancē. Abi apzinās šī vēsuma iemeslus, bet nespēj to mainīt un tādēļ vienīgie patiesi sirsnīgie brīži ir bērnišķīgi un vienkārši – spēlējot datorspēles vai nakts vidū našķojoties ar saldumiem.

Bet viss nav tik drūms kā varētu izklausīties. Apzināti atšķaidot drūmo noskaņu, režisore ir filmu piebārstījusi ar ironiskiem jociņiem. Ļaujot skatītājam izvēlēties – dziļāk izjust drūmo vai mazliet jautro filmas pusi. Man, par laimi, izdevās noturēt līdzsvaru starp šīm abām pusēm un varu teikt, ka Venēcijas filmu festivāla 2010. gada galvenā balva ir pelnīta godam. Radīt filmu, kas ir interesanta savā izteikti monotonajā gaitā, kur notikumi un dialogi ir tikai fons filmas garšas radīšanai, nav viegls uzdevums.