Twice Born / Venuto al mondo Mūžīgā mīlestība Sarajevā

Itāļu aktiera un režisora Sergio Castellitto Twice Born ir viņa ceturtā režisētā filma. Visās viņš ir sadarbojies ar scenāristi, romānu autori Margaret Mazzantini un jau otro reizi galvenajā sieviešu lomā ar spāņu aktrisi Penélope Cruz. Iepriekšējā trijotnes sadarbība bija filma Don’t Move, kurai gatavojoties, Penelope Cruz iemācijās itāliešu valodu, izpelnijās kritiķu atzinību, abi galveno lomu atveidotāji ieguva itāļu Oskarus – David di Donatello balvas, kā arī Penelope Cruz bija nominēta European Film Awards kategorijā kā 2004. gada labākā aktrise.

Ir divi veidi, kā paskatīties uz filmu Twice Born. Pirmais un visefektīgākais ir uztvert to kā sieviešu romānu ar visiem tā diezgan pārveidotajiem normālās pasaules noteikumiem. Ļauties ekrānā notiekošajam, neanalizējot stāsta gaitu, tēlu emocionālo sasaisti un dialogu loģiskumu. Ļauties jau kārtējām spāņu aktrises drosmīgajām ekrāna pārvērtībām, pārtopot no jaunas skaistas itāļu studentes Džemmas, kas Sarajevā sastop savu dzīves mīlestību, amerikāņu fotogrāfu, jauneklīgo un vienmēr dzīvespriecīgo Djego, par mūžīgajā mīlestībā vīlušos un ar dzīves realitāti samierinājušos sirmmati, kurai kā spilgts atgādinājums par sāpīgajiem, bet emocionāli tuvajiem, kara gadiem Sarajevā, kalpo viņu atvase – dēls Pjetro. Filmā ir viss – liela mīlestība, mīlas trīstūris, noslēpumi, vilšanās, asaras un prieki.

Kā jau no filmas treilera varēja noprast, Twice Born ir brīnišķīgs vizuālais noformējums un operatora darbs, kā arī neviendabīgs, bet efektīgs filmas skaņu celiņs. Filma patiesībā veidota pēc ļoti līdzīga principa kā režisora otrā filma Don’t Move – galvenais varonis vecumdienās atceras  savu jaunību, kādu spilgtu dzīves posmu un tā ietekmi uz visu viņa dzīvi. Arī Twice Born ir labi strukturizēta, veidojot tēlus un to sasaisti, tā lēkā turp un atpakaļ laikā, tādejādi virzoties pretim dramatiskajai kulminācijai.

Tie, kuriem ar to pietiek, tālāk nelasiet, jo, papētot filmu tuvāk, tajā daudzviet parādās balti diegi.

Tātad, otrs veids, kā var paskatīties uz Twice Born ir skeptiskais skatiens. Protams, gandrīz jebkuru filmu var izķidāt un atrast mīnusus tajā, bet šeit vairāki neveikli aspekti tā vien leca acīs, lai tos pamanītu. Pirmkārt, jau – lai arī dažkārt filmās nostrādā internacionālā aktieru trupa un tā veido patīkamu nacionālo un mentalitāšu kokteili, Twice Born ir tas gadījums, kad šis dažādo tautību aktieru pulciņs nedaudz atgādina zēnu popgrupas efektu, kurā savākti vairāki spilgti tēli, no kuriem katrs atsevišķi ir interesants, bet kopā nerada sajūtu, ka ir kas realitātē iespējams. Otkārt, neīstumu pastiprina angļu valodas akcenti un komunālā dzīvokļa it kā ikdienišķās sarunas, kas brīžam ir tik butaforiskas kā teksti no propogandas lapiņām. Nepatīkami pārsteidza arī dažu tēlu sacītais. Vienalga, vai tie bija salkanie, kā no Valentīndienas kartiņas nolasītie Djego teksti vai vietējā revolucionāra Gojko radio pārraidēs sacītais, tas radīja neīstuma sajūtu. Tādu kā pielāgošanās un sakāmā novienkāršošanas efektu. It kā itāliski iecerētais teksts būtu nemākulīgi pārtulkots.

Bet, kā jau es teicu, šajā filmā diezgan veiksmīgi var pieņemt dāmu romānu mazliet banālo skatījumu un baudīt labi izstāstītu, ļoti skaisti uzfilmētu, ar mūzikas izvēlēm precīzi papildinātu, stāstu ar skaistu aktieru saspēli uz Horvātijas postošā pilsoņu kara fona.

Kinoteātros no 1. marta.