Naudas atkarīgo humanizēšana [filma: Margin Call]

Margin-call-movie-poster-thumb

Var jau uztvert un teikt, ka režisora un scenārija autora J.C. Chandor debija, filma Margin Call  jeb dīvainā kārtā latviskotā Riska Robeža, ir par 2008. gada finanšu burbuļa plīšanas iniciatoriem un viņu sadarītā sekām, kas tam sekoja, bet es, atklāti runājot līdz galam neizprotot šīs makroekonomikas, atļaušot teikt, perversijas, katra diedziņa raustīšanas īsto nozīmi, tikpat labi varēju pilnvērtīgi baudīt citus filmas aspektus un nianses.

 

Neskatoties uz to, ka tikai vien pāris filmas ainas nenotiek betona, dzelzs un stiklu pildītā vidē – kāda Volstrītas debesskrāpja, filmā nenosauktas kompānijas (visticamāk jau Lehman Brothers) kabinetos (ik pa laikam pavīd firmas logotips – koks – labs joks, vai ne?), filma pēc situācijas iepazīstināšanas ainām, pretēji paredzamajam un ierastajam – scenārija iebraukšanai detalizētos finanšu trikos un spekulāciju paņēmienos, attiecīgi, sižetiskajam bla bla bla un auditorijas uzmanības kritumam, kļūst arvien spraigāka un tā vien liekas, ka pamazām kāpjošā nomācošā un neaptveramās situācijas tuvošanās sajūta, ir ar roku sataustāma. Protams, galvenie filmas varoņi, katrs pa savai saprašanai paskaidro savam tiešajam priekšniekam, kas notiek un kādi ir situācijas risināšanas iespējamie scenāriji, bet kā jau minēju, tas manuprāt nav būtiskākais šajā filmā. Lai filma nekļūtu par attiecīgās nozares speciālistu, tātad šauras (protams, nosacīti) nišas izbaudāmu gabalu, talkā nāk smalka, jāsaka arvien retāk sastopama parādība,  finanšu skudru pūžņa humanizēšana.

 

Margin-call-2-jeremy-irons

Tātad, cilvēcīgais faktors. Lai cik aukstasinīgas bija darbības un graujošas to sekas, visam apakšā ir cilvēka egoisms, tātad patiesākā un gribētu teikt cilvēcīgākā rakstura īpašība. Jo ja ne egoisms, tad kas mūs virzītu uz priekšu? Jā, slinkums, bet tas jau tāds egoisma meitas uzņēmums jau vien ir.

 

1256113909

Ja mēs paši nerūpēsimies par savu labumu, tad agrāk vai vēlāk nonāksim mēslainē, un kā filmā var novērot, tā nu ir tā nozare, kur tas ir ļoti izteikts. Katrs rūpējas par savu pakaļu un ik uz soļa tiek pārbaudīta viņa(s) vērtību skala, ja vajag pārkārtota, lai varētu turpināt to kāpēc viņi visi tur sapulcināti – pelnīt milzu naudu. Naudu, kas gribot negribot visus padarījusi atkarīgus un vājus – jo vairāk pelni, jo vairāk tērē. Un tam kam tērē kļūst arvien svarīgāka nozīme ikdienas gaitās, līdz dzīve bez visa tā šķiet nebaudāma un bezjēdzīga.

 

Ir arī tādi – kompānijas vadītājs, kam naudas it kā pietiek un kampšanu motivē kas cits – dzelžaini principi. Savā ziņā šokējoši trulā veidā, ņemot vērā industrijas sarežģīto dabu, tiek pieprasīts viņam izstāstīt it kā viņš būtu piecgadīgs bērns, kas tad nu ir noticis, ka nakts vidū ar savu privāto helikopteri viņam te vajadzēja ierasties. Pārvēršot un vienkāršojot miljardus pelnošu industriju nepārprotamās metaforās, radušos situāciju padara skaidru un attiecīgi, rīcību vienkāršu – darām visu, lai tikai mēs nezaudētu ne centu un nopelnītu – kaut arī iespējams pēdējo reizi.

 

-4e8597cae62d6c854b4872ae-1-0

Kā vienmēr, pa vidam ir kāds, kas mēģina rīkoties pareizi un morāli ētiski, bet starp lielajiem dūžiem, kam nospļauties par cilvēciņiem, kas tur lejā – skraida pa ielām, pa savām niecīgajām ikdienas gaitām, tie tiek samalti mašinērijas zobratos kā nebijuši, jo kam gan vajag, ka kaut kāda niecīga skrūvīte ir vaļīga un rada nevajadzīgu troksni? Skrūvīte bez kuras lielie zobrati pat nezinātu uz kuru pusi viņiem ir jāgriežas un kas jādara, lai viss neapstātos pusratā.

 

Margin_call_still5_moore

Tā nu tas ir, un tur neko nevar padarīt, kaut tagad, pēc trijiem gadiem, ik pa laikam Ziņās tiek radīta ilūzija, ka sfēra tiek sakārtota, lai tas nevarētu atkārtoties, kā jau globālās kataklizmas iniciatoru firmas vadītājs  minēja, viss ir ciklisks – ik pa kādiem 15-20 gadiem pasaulē notiek lielākas vai mazākas finansiālas katastrofas un tas nav nekas neparasts. Tas tikai liek pārgrupēties un pielāgoties jauniem noteikumiem spēlē, kura agrāk vai vēlāk beigsies un zaudētāji būsim mēs – mazie nodokļu maksātāji.