Ne masu produkts [filma: Picas]

6dbs6bwfdm

Bez tur kāda snobisma, liekuļošanas un nolikšanas, Lailas Pakalniņas jaunākā spēlfilma Picas nav domāta parastam skatītājam. Par to negavilēs intervijās nedz bērni, nedz izbijuši sportisti, kā arī izpārdotas zāles tai nepiedzīvot. Gluži vienkārši tas nav masām paredzēts produkts. Tas, ka filmu nav paredzēts lietot kopā ar popkornu un kolu, attiecīgi izsvītro, domāju, kādus astoņdesmit procentus Latvijas kinoteātru apmeklētājus. Atkārtoju, bez snobisma, būsim reālisti – tā vienkārši ir. Latvijā kino ir izklaide un pārsvarā viegla izklaide, bet teātris ir tas, kur māksla.

Picas_rez

Man jābūt godīgam, kaut ļoti patīk ironija par ikdieniškām lietām, abstrakti un absurdi stāsti papildināti ar dažnedažādām alegorijam un simboliem, arī man ar Lailas Pakalniņas Picām negāja viegli. Visiem, saukšu tos par dekoratīvajiem stāstiem, vai tie aizraujas ar vizualitāti kā The Cell, The Fall vai The Mill and the Cross, vai ar stāsta nosacītību kā The Keyhole vai Rubber, ir jāievēro daži strikti nosacījumi – tiem jābūt gana aktīviem un diezgan kompaktiem un vizuāli nevainojamiem. Izpildot šos nosacījumus, tiem ir cerība nezaudēt skatītāja uzmanību, kas bieži šādas filmas uztver kā eksperimentu un alternatīvu veidu stāsta izklāstam, kas pēc noklusējuma nedrīkst pārāk aizkavēties savā izpildījumā.

Picas_rez

Diemžēl, filma Picas, kas veidota ņemot par pamatu reālu stāstu par diviem jauniešiem un viņu nedienām ar seifu, kurš nozagts no viņu darba vietas, kādas picērijas, pārāk aizraujas ar skaistiem, lēni slīdošiem kadriem, kam ar mazmazītiņo notikumu daudzumu ir diezgan nosacīts sakars. Smukbilde padara Picas ļoti lēnu, bet ne graciozi lēnu, tādu, kas atkal un atkal grib atgādināt, cik skaistā apkārtnē mēs dzīvojam un cik ļoti nosacīti komisks var būt ikdienišķais.

Picas_rez

Es atzinīgi novērtēju uzdrīkstēšanos veidot filmas ar izteiktu autora rokrakstu, ar abām rokām esmu par ironiju, tikai priecāšos par dīvainu (lasi, neierastāku) pieeju stāsta izklāstam, fanoju par skaistiem kadriem un notikumu vietām, kas nereti ārkārtīgi bagātina filmu, bet jāatcerās, ka tie visi ir smagi uzdevumi filmas režisoram, kam jāmāk tos sabalansēt, neieslīgstot paštīksmināšanā un bezmērķīgos eksperimentos, kas nereti izskatās pēc vingrinājumiem kinomākslā. Jāatzīst, pārāk bieži Picas man atgādināja par šo vingrināšanos un lika domāt, vai patiešām, pēc hronometrāžas tik kompaktā filmā (filmas garums 66 minūtes) ar potenciāli tik interesantu stāstu par seifa nolaupīšanu un cilvēka muļķīgo dabu, būs tik maz stāsta un tik daudz aizraušanās ar fonu.

 

Neraugoties uz, manuprāt, neveiksmīgo eksperimentu, es no visas sirds ceru, ka Laila Pakalniņa turpinās radīt šāda tipa filmas, jo savā uzbūvē tas ir ļoti patīkams darbs ar milzīgu potenciālu. Un galu galā liek skatītājam tvert kino netieši, niansēti un bez šķietami obligātā adrenalīna pārpilnā notikumu epicentra.