Neiederīgi pieklājīgais un atšķaidītais stāsts [filma: Lovelace / Lovleisa]

Režisoru pārim Rob Epstein un Jeffrey Friedman, kuri radījuši savdabīgo, bet pat ar dzeju nepazīstamiem cilvēkiem saistošo filmu Howl ar James Franco galvenajā provokatīvā un progresīvā dzejnieka Allen Ginsberg lomā, pat zinot, ka radīt klasiski būvētu autobiogrāfisku vai, teiksim, hronoloģiski secīgu, filmu par revolucionāro porno aktrisi, kura septiņdesmito gadu sākumā piedaloties filmā Deep Throat, mainīja šīs industrijas vaibstus, būtu ārkārtīgi slinks un neinteresants darbs, šis tas tomēr ir nogājis greizi.

 

Pieļauju, ka vaina par diezgan pablāvu, turklāt nevietā pārlieku sagraizītu stāstu jāuzņemas filmas scenāristam Andy Bellin, kuram šis ir tikai otrais filmas scenārijis. Pirms tam kopā ar Robert Festinger, kurš arī tikai pārī ar citu scenāristu un režisoru – Todd Field (Little Children), ir spējis paveikt vērā ņemamus darbus (Stars in Shorts, In the Bedroom), radīja kreptīgu un atmiņā paliekošu Draugu David Schwimmer, pirmās režisētās drāmas Trust scenāriju.

 

Lovelace stāstā galvenā problēma ir tā, ka esot autobiogrāfiskam stāstam, tas ārkārtīgi maz pievērš uzmanību galvenās varones pārdzīvojumiem un tam, kā tieši viņa jūtas. Filma izstāsta visu, kas notiek viņai apkārt, pat vairākkārt atkārtojot pāris notikumus, kuri vecmāmiņām un citiem stīvajiem liks pašausmināties… vai iespurgties (kas zina), tādejādi vēlreiz apliecinot, ka šis nav stāsts par īsto cilvēku aiz porno revolūcijas – Linda Boreman, un pat ne par viņas alterego Linda Lovelace; Lovelace ir saraustīts un diezgan paredzams stāsts par seksuālo vardarbību un porno industrijas papagaiļiem līdzīgajiem kundziņiem, kuriem politiski korekti izsakoties: “Pamatā ir bizness. Tas ir pamatu pamats.” Par laimi Lindai Boreman ir biznesmeņi, kuri ciena savu darbu un tos, kuri veido viņu biznesa kodolu.

 

Žēl, ka filma iestrēgusi viduvējībā un, iespējams, to mēģinot piesegt ar nelineāro stāstījumu, īstenībā tikai nodarīja sev vairāk ļaunuma nekā kaut ko laboja. Jo pamatu pamats – aktieri dara savu darbu godam. Jau sākot ar pašu Burvīgo Mežģīni Amanda Seyfried, viņas vīru Peter Sarsgaard, mietpilsoniskie vecāki Sharon Stone un Robert Patrick, un pat mikrolomu aktieri Juno Temple, Chris Noth, Adam Brody, Chloë Sevigny, Eric Roberts un (kā tad bez viņa) James Franco (paša Hugh Hefner lomā), visi ir savās vietās, bet problēma ir tajā, ka vienalga kāda kalibra tēls tas ir, Lovelace stāstā tam ir tikai viena dimensija. Neiedziļināšos katra tēla vienlīnijas sauklim līdzīgajā būtībā, bet veidojot stāstu par Lindu Boreman, to noreducēt līdz vienam vārdam – upuris, ir diezgan paknapi.

 

Kopumā Lovelace, būdams autobiogrāfisks stāsts, sniegs mazāk informācijas kā 10 minūtes pavadītas Wikipedia lapās, lasot par šo pašu tēmu. Lovelace daudzejādā ziņā atgādināja TV filmu Liz & Dick ar Lindsay Lohan galvenajā Elizabetes Teilores lomā, tikai Lovelace bija labāk nofilmēta. Bet arī tur varētu piekasīties un teikt, ka, piemēram filmas Cinema Verite filmēšanas stils būtu piemērotāks un daudz interesantāks.

stars 3