Neizdevies eksperiments [filma: Izlaiduma Gads / The Lesson]

Šķita jau, ka ar filmām Dancis pa trim un Sapņu komanda 1935 latviešu jauno laiku kino būs sasniedzis to tālāko punktu, no kura labāk neatgriezties, un kuru citiem censoņiem ņemt par spilgtu piemēru, kā nevajadzētu darīt un kādas lietas noteikti neiekļaut savos darbos. Diemžēl, un man par lielu nožēlu, pēc uzrāviena, ko Latvijas kino skatuve piedzīvoja pēc filmām Kolka Cool, Cilvēki Tur un Mammu, es tevi mīlu ar režisora Andra Gaujas pirmo spēlfilmu Izlaiduma Gads noticis pamatīgs paklupiens jau šķietami stabilajā attīstībā.

 

10.oktobrī līdz skatītājiem beidzot nonāks filma, kuras tapšanas procesam interesenti Facebook izveidotajā filmas lapā varēja sekot līdzi kopš 2012. gada pavasara. Filmas veidotāji Facebook lapā neierasti latviešu kino speciālistiem aktīvi komunicēja ar cilvēkiem, publicēja fotogrāfijas no filmēšanas aizkulisēm, vēstīja par dažādām interesantām lietām saistībā ar filmēšanu un filmas tapšanu kopumā. Kaut kādā ziņā jau radās iespaids, ka Izlaiduma Gads ir kustība, entuziastu kūrēts pasākumu kopums bez noteikta noslēguma. Bet nē – viss ir ļoti mērķtiecīgi.

 

Filmas režisors Andris Gauja plašākai auditorijai pazīstams kā starptautiski atzītās dokumentālās filmas Ģimenes lietas veidotājs. Režisors kā nepārtrauktas attīstības piekritējs nav kavējies pie dokumentālā kino un, veidojot savu nākamo darbu, ķēries klāt pie kaut kā sev jauna – spēlfilmas veidošanas. It kā jau nekas īpašs un nepieredzēts. Cits jautājums: vai visiem šī pāreja ir loģisks un neizbēgams solis mākslinieciskajā attīstībā – vai nav pārmaiņas pārmaiņu pēc?

 

Režisors filmu Izlaiduma Gads veidojis sarežģītajā pusdokumentālajā stilā. Ar domu radīt izteikti reālistiskas situācijas, dialogus un pat (ainas robežās) notikumu attīstību. Ļāvis aktrisei Ingai Alsiņai un viņas ekrāna skolēniem – neaktieriem, brīvu vaļu izpausties, runāties un virzīt doto ainu pašu spēkiem, tā lai tas būtu un izskatītos maksimāli īsta – reālistiska. Kā režisors stāsta, filmēšana notikusi gandrīz nepārtraukti, kamera filmējusi visu laiku un visu. Visas pārejas, aušošanās, katru sarunu pat, ja tai nebija tieša saistība ar sižetu. Tas tika darīts ar mērķi kaut pa pāris sekundēm savākt situācijas autentiskumu.

 

Vēl tapšanas stadijā šī informācija izklausījās ļoti progresīvi un cerīgi. Un lai arī pasaules kino mērogā nedz virspusēji sižeta izklāsts, kas vēsta par intīmām attiecībām starp pasniedzēju un skolnieku, nedz filmēšanas paņēmiens, kuru praktizējuši arī kino klasiķi, nav nekas jauns, Latvijai tas ir jaunums.

 

Diemžēl rezultāts sanācis izteikti saraustīts un samākslots, bez minētajām reālistiskuma mikroainām, kas varētu līdzsvarot stāsta nevienmērīgo dabu. Visas filmas laikā nepamet sajūta, ka vēro skolas teātra līmeņa uzvedumu, kurā skolnieki mēģina līdz skatītājam aiznest kaut ko par ko pašiem nav īsti sajēgas. Kas kopumā šķiet absurds, jo lielākā daļa ainu – problemātika nevarētu būt sevišķi sveša katram normālam skolniekam. Atliek vien vainot režisoru, ka nav spējis noreaģēt, iejaukties, palabot.

 

Turklāt montāžas stils nevis palīdz filmas ritmam, it kā izlaižot lieko un akcentējot būtisko, bet padara skatīšanos par intensīvu darbu, kurā, meklējot – mēģinot uztvert svarīgo, nepārtraukti ir jāviļas, līdz pat tādam līmenim, ka uz ekrāna notiekošais sāk atgādināt nebeidzamu un paredzamu ainu virknējumu, kurās neviens no tēliem nešķiet dzīvs un reāls cilvēks, bet gan stereotips, par kuru mietpilsoņiem pašausmināties būs īstākais saldais ēdiens. Bet filmas izskaņa ar jau diezgan kriminālu noskaņu, vispār šķiet kā no cita tipa kino, kura ačgārnumu pat neglābj ierasti skaistais simbolisms – atvērtais logs.

 

Izlaiduma gads ir viena no neērtākajām filmām, kādu esmu redzējis, tā skatīšanos pavada smaga sajūta, un to, lūdzu, nejaukt ar smago sajūtu, kāda ir skatoties teiksim filmas Amour vai Dancer in the dark. Šī ir pavisam cita smaguma pakāpe, kuras cēlonis ir kvalitātes un idejas realizācijas prasmes trūkums.

 

Vienīgais, par ko jau ieminējos, un vēlos atkārtoti uzsvērt – augsti novērtēju režisora Andra Gaujas uzdrīkstēšanos, mēģināšanu – eksperimentēšanu ar žanriem. Tikai varbūt nākamreiz, iespējams, ķeroties pie jauna kino veidošanas paveida, to būtu gudri no sākuma ieprovēt kādā mazāk apjomīgā darbā – tā lai uzreiz ir redzams, vai būs vai nebūs.

.

Vērtējums: 1 / 5

.

  • http://shershensia.wordpress.com dmitsers

    Paldies par recenziju! Tā rada velmi ātrāk noskatīties filmu pašam, lai novērtētu – vai viedokļi sakrīt un rodas tas pats iespaids. Patīk dažādi vērtētas filmas.

    • Rudaks

      Kāpēc tā recenzija ir anonīma? Tādos gadījumos teikums “paldies par recenziju” ir tukši vārdi, kas izkūp gaisā.

      • http://www.kinoteikumi.lv Ģirts

        Visi KinoTeikumi raksti ir viena autora – Ģirta Lustes.

  • reinisvaza

    Paldies. Šodien biju uz filmu. Tiešām ļoti labs un precīzs atspoguļojums.

  • Spurainais

    Vakar biju. Ja filma būtu vakariņas, tad “Izlaiduma Gads” darbotos pēc shēmas – uzkodās garneles, pamatēdienā rakveras cīsiņi, bet saldo tā arī neatnesa…

  • http://ievaan.wordpress.com ievaan

    Es gan nepiekrītu recenzijas autoram. Jā, bija nepabeigtas domas, brīžiem pārspīlējumi un neloģiskas vietas (Makša tēva tēls bija īsti nesaprotams, un tās epizodes drusku liekas), bet kopumā filma bija spraiga, loģiski virzīta, un jutīga pret sievietes izvēlēm un to, kurā brīdī viņa puikā ierauga vīrieti, un kurā brīdī atkal saprot, ka puišelis vien viņš ir. Pusaudžu vide arī lieliski attēlota. Noteikti bija vērts iet uz šo filmu, un piekrītu Gilucei no IR, ka to noteikti nevar saukt par neizdevušos eksperimentu.

  • https://www.facebook.com/aiva.birbele Aiva Birbele

    Šis būs retais gadījums, kad nepiekrītu recenzentam. Jā, filmā var atrast kļūdiņas, man arī nepatika tēva līnija, bet – šī filma izraisa domāšanu, tas man liekas ļoti svarīgi. Jo manā izpratnē stāsts ir par jaunu sievieti, kura rīkojas nepareizi. Bet vai tāpēc būs nelaimīga? Tas ir manu domu virziens. Bet gan jau savas domas būs cilvēkiem, kuri strādā ar jauniešiem, pašiem jaunajiem skatītājiem, vecmāmiņām būs cits skats uz notiekošo. Un tā ir filmas lielākā veiksme – pilnas skatītāju zāles un tāds domīgs klusums zālē pēc filmas beigām.