Nelaime laimē [filma: Miglā / In the Fog / В тумане]

 

Vācijas, Nīderlandes, Baltkrievijas, Krievijas un Latvijas sadarbības rezultātā tapusī Sergeja Lozņicas otrā pilnmetrāžas spēlfilma „Miglā” / ”In the Fog” / ”В тумане” ir spilgts Eiropas autorkino. Tas vēsta izteikti personisku stāstu par krietna vīra Šušķeņa likteni, kad viņa darba kolēģu sarīkotajā vilciena sabotāžā vaino arī viņu, bet pēdējā brīdī vācieši šo atbrīvo no piespriestā nāvessoda, piespriežot daudz mokošāku sodu – sadzīvošanu ar apkārtējo cilvēku, pat ģimenes locekļu, aizdomām par izdarīto nodevību. Šāds stāsts tikpat labi varētu būt par kādu latgaliešu (filmēšana notika Latgalē) puisi un viņa nelaimi laimē, jo situācija ar režīma maiņām un pakļaušanos tam ir ļoti labi pazīstama arī mūsu priekštečiem. Manuprāt, visiem, kuriem ir pazīstama režīma mulsinošā vara, filmas “Miglā” notikumi ir saistoši, jo apskatītā situācija, varbūt ne tik sakāpinātā formā, ir universāla un emociju gamma familiāra.

 

Ir patīkama pārmaiņa no filmām par karu un to radītajiem apstākļiem – šeit kara ainu nav vispār. Tas rada zināmu realitātes un īstuma piegaršu. Pastiprina parastā cilvēka skata punktu uz karu. Un pārmaiņu laiku, kad atbalstīt kādu no karojošām pusēm varēja būt vienlīdz neizdevīgi un liktenīgi. Vienīgie radušās situācijas ieguvēji bija tie, kuri  nesirga ar sirdsapziņas pārmetumiem un tēvzemes gods un piederība viņai neko daudz nenozīmēja.

 

Es neesmu lasījis Vasīlija Bikova stāstu, pēc kura motīviem režisors Sergejs Lozņica uzņēmis filmu,  nemācēšu pateikt cik precīzi tas interpretēts, bet jāuzteic dabas kā atseviška tēla iesaistīšana sižetā. Neatminos nevienu latviešu filmu, kurā tik ilgtoši un precīzi atpazīstami būtu uzfilmēti Latvijas meži un lauki. Protams, var attaisnoties, ka varbūt ne tik bieži sižets ļauj pievērsties šādām detaļām, bet, manuprāt, šeit vairāk jārunā par iedziļināšanos atmosfēras radīšanā un saprašanu, kas to veido.

 

Iespējams, ka mums pašiem, uz vietas dzīvojošiem, ir grūtāk ieraudzīt skaistumu mums visapkārt, jo esam aizņemti ar savu ikdienu. Nu, piemēram, aizbraucot ceļojumā mūsu galvas ir vērstas uz augšu un prāts vēlas uzsūkt pēc iespējas vairāk informācijas, bet pilnīgi pretēji notiek mūsu ikdienā, kur darbā mēs nogurstam, bet atlikušajā laikā pārsvarā izvairamies no jaunas informācijas un kārojam vieglu izklaidi. Bet tie esam mēs, cilvēki parastie, ne mākslieki un filmu veidotāji, kuru primārais uzdevums ir uzburt pasauli un izstāstīt mums stāstu, lai mēs tam noticam. Vienalga vai tas panākts ar personīgu identificēšanos ar stāstā notiekošo, aktierspēles pamatīgumu vai specifisku estētisko noformējumu, filmas veidotājiem ir jāatrod ceļš uz skatītaja sirdi.

 

Personīgi mani filma “Miglā” visvairāk saista ar dabas atainojumu. Šalcošo (runājošo) mežu, sasalušo lauku, gandrīz taustāmo stingumu, priežu mizu izteiktajām faktūrām un, protams, miglu un tās intensitātes palielināšanās kā atgādinājumu par par neizbēgamo likteni. Uz filmas beigām miglas pastiprināšanās un apgrūtinātā redzamība darbojas gan kā vizuāls atvieglojums, gan kā apjukuma apskaidrības simbols. Šušķeņa apzinās, ka viņa krietnums un neticamā veiksme drošas nāves situācijās atņem arvien jaunu un jaunu cilvēku dzīvības, tādēļ izlemj pats atrisināt situāciju. Tas arī jāuztver par vienīgo heroisko gājienu visā filmā.

 

Runājot par “Miglā” tehnisko izpildījumu, silti iesaku nepieļaut manu kļūdu un neapmeklēt filmas latviski dublēto versiju. Apsolūti stīvs, nedzīvs tulkojums, kas man ar grūtībām ļāva noturēties filmas iecerētajā atmosfērā. Bet tas vairāk pārmetums filmas veidotājiem, ne lomas ierunājušajiem aktieriem, jo, cik saprotu,  pirms ieskaņošanas tiem nebija iespēja noskatīties filmu.

 

Nevaru arī nepieminēt gaismotāju veikumu. Manuprāt, pārāk bieži tika izdarītas nepareizas izvēles, kas rezultātējās ar uzbāzīgu skatuviskuma sajūtu, mazliet uzspēlētu un neīstu. Lielais darbs pie autentiskās apbružātības faktūrās kļūst mazliet neorganisks un acīmredzami butaforisks. Par to man, protams, ļoti žēl, jo filmas vērienīgā un ilgā ievadaina, kā arī visas filmas laikā vērojamā operatora estētika ar lakonisko kompozīciju, lēno kameras kustību perfekti izceļ galveno – vienkārša vīra nonākšanu dramatiskā situācijā.

4 stars