Neomulīgā patiesība [filma: Amour / Mīlestība]

Neomulīgā patiesība [filma: Amour / Mīlestība]

Tur nav ko izpušķot, Michael Haneke jaunākā filma Amour ir par nāves tuvošanos un, it kā pusjoka teicienu „vecums nenāk viens”. Visādā ziņā tā ir filma pie kuras negribas atgriezties un jau tagad diezgan droši varu teikt ierindosies manā 2012.gada labāko filmu topa sadaļā „filmas kuras otro reizi nenoskatīsies”. Bet tas ir tikai sadaļas nosaukums un tikai apliecina, ka tās ir smagu tēmu ārkārtīgi meistarīgi veidotas filmas, kuras jāgodā, un protams jāskatās atkārtoti, neaizmirstot ieteikt citiem.

Vērot šo ilgo nāves tuvošanos un divu vecu ļautiņu cilvēcīgo attieksmi vienam pret otru, apzinoties neizbēgamo iznākumu, ir  neērti vai precīzāk neomulīgi divu iemeslu dēļ. Pirmais, ja šādas lietas nav piedzīvots un redzēt to pirmo reizi ir mazliet šokējoši – realitātes deva, pēc kuras īpaši neviens nekāro, un bieži izpušķotajā apziņā par attiecību romantisko pusi, kur mūžīga saskaņa un laime ir beigu titru himna, ir aizmirsies, ka visi kļūsim veci, nevarīgi, īgni un kaitinoši.

Otrs iemesls nepatīkamām emocijām var raisīties no atmiņām par reiz piedzīvoto ar kādu radinieku vai citu tuvu cilvēku. Atcerēties un savā ziņā izdzīvot vēlreiz smagu laiku savā dzīvē, nevienam nav patīkami, bet manuprāt tas rada, lai arī cik tas izklausītos kādam nepieņemami, rūdījumu un dod labu realitātes atgādinājumu, kas tad ir tas būtiskais un ko īsti nozīmē palīdzēt otram grūtā brīdī.

Ir uzskats, ka šis nav kino vai šādas lietas nav jārāda filmās. Droši vien viedoklis, kas izskanējis no tiem pašiem vai līdzīgi domājošiem, kas par Trīra Antikristu izteicās līdzīgi. Jā, iespējams, ir ainas un lietas, kas šķiet liekas un ne obligāti akcentējamas, bet tad atgādināšu dzīve ir kā kino un otrādāk. Pieņemami, nepatīkami, smieklīgi, ļauni vai mīļi – vienalga kino. Pārējais ir gaumes un interpretācijas jautājums. Jo garās ainas, kas filmētas plašajā dzīvoklī, kurš šeit šķiet tik klaustrafobisks, pilnīgi bez mūzikas pavadījuma, kas pārāk bieži citkārt nostāda pareizo ainas toni, un perfektais abu aktieru (Jean-Louis Trintignant un Emmanuelle Riva) saspēles līmenis, protams neaizmirstot klasiski norūpējušos meitu (Isabelle Huppert), kas neizprot vecāku mieru un neizbēgamās realitātes apzināšanos, mēģina visu sakārtot vai izprast kā pašai šķiet pieņemamāk, nevar nenosaukt par augstākās raudzes kino.

Bet visvairāk globālās Holivudizācijas un standartsižetu invāzijas laikā man satrauc Amour seansa laikā kinoteātrī novērotā reakcija, kad cilvēka smacēšana tiek vērota nepamirkšķinot acis, bet baloža sagūstīšana vaimanājot.

  • http://twitter.com/jenzenak Kristīne Jenzena

    Pareizi Dita Rietuma teica: Latvijā kino vēl arvien tiek uztverts tikai kā daļa no izklaides industrijas, bet kur tad paliek kino kā māksla? Mani vārdi pēc seansa – riktīga šausmu filma!