Nepieradināmais kareivis [filma: Coriolanus / Koriolāns]

Coriolanus_poster

Ja var ticēt Wikipedia, tad ir radīts vairāk kā četri simti filmu, kas vairāk vai mazāk balstītas uz Šekspīra lugu motīviem. Dažas vairāk ievēro oriģinālo tekstu un notikumus, bet citas diezgan vieglprātīgi loka šos stāstus. Piekritīsiet, ka tādas filmas kā Romeo Must Die, Gnome and Juliet vai slavenā West Side Story līdzība ar oriģinālu ir tikai karkasā, un pašas filmas principā pildītas ar tik atšķirīgu saturu, ka atsauce uz Šekspīra lugu Romeo and Juliet liek apjaust, cik vispusīgs un universāls ir šis stāsts. Tāpat BBC televīzijas filmu sērija ar nosaukumu ShakespeaRe-Told veidotas pēc līdzīga principa – par pamatu ņem Šekspīra lugas, strikti nepieturoties pie oriģinālā stāsta, padarot tās mūsdienīgas, mazāk stīvas un, droši vien arī daudziem aktuālas (īpaši varu ieteikt The Taming of The Shrew ar psihopātisko, bet tik ļoti mīlestības kāro Shirley Henderson tēloto Kate tēlu).

 

Lai gan es uzskatu, ka izmantot tikai Šekspīra radīto stāstu vadmotīvus ir vispareizākais veids, kā mūsdienās realizēt šīs lugas, arī salīdzinoši tuvu oriģinālam veidotajās filmās ir atrodamas ļoti spilgtas un efektīvas ainas. Šķiet, Baz Luhrmann 2000. gadā radot krāsaino un visādā ziņā spridzinošo Romeo + Juliet savā ziņā nobruģēja ceļu turpmāko gadu lugu versijām, kas, pārnesot notikumus uz mūsdienām un izmantojot oriģinālos tekstus, piedāvā interesantus kino paraugus, kas vienā brīdī var būt smeldzīgi patiess un efektīvs savā antīkajā vēstījuma formā, bet nākamajā neticami kokains, samākslots un pat smieklīgs. Tāda bija Romeo + Juliet ar vēl puišeli Leonardo DiCaprio un jauniņo Claire Danes, pārsvarā savā kokainībā grima arī Ethan Hawke atveidotais Hamlet un diemžēl bez tā neiztiek arī šīgada centiens – Ralph Fiennes veidotais Coriolanus.

 

Coriolanus-poster06

Protams, Coriolanus attaisnojums tā kokainībai vai teatrālumam ir tās galvenā varoņa nelokāmība, tiešums un vīrišķībā slēptā cīņa par bezkompromisu taisnīgumu. Viņa netolerantums pret citādi domājošajiem un nevarēšana izprast masu (bieži vien trulo) domu gājienu, viņu noved pie absurdas situācijas, kad glumāki tipi (lasi – politiķi), kas prot manipulēt un sagrozīt faktus pareizajā leņķi, noskaņo tautu, par kuras brīvību cīnījies, tā, ka tā soda viņu un izmet no savas sabiedrības.

 

Neskatoties uz mulsinošo pilsētas Romas pieminēšanu, kad ļoti labi var redzēt, ka filmēšana nav notikusi šajā pilsētā (filmēja Belgradā) un latīnisko galveno tēlu vārdu piesaukšanu, kad lielākā daļa aktieru runā ar dažādiem britu akcentiem (pārsvarā visi aktieri ir vai nu angļi vai skoti), dīvainā kārtā pārsvarā izteikti teatrālie dialogi ik pa laikam kļūst cilvēcīgi un saprotami un acīmredzami mazbudžeta kaujas ainas savā amatieriski raustīgajā kameras filmēšanas manierē, kas brīžam spilgti atsauca atmiņā Battle: LA nebeidzamās lēkājošā ekrāna ainas, kļuva reālistiskas, skarbas un neveiklas – gluži kā reālajā cīņas laukā varētu būt.

 

Image5

Vēl jāpiemin, ka šajā filmā Gerard Butler tēls dažkārt atsauca atmiņā viņa 300 tēlu, kas dīvainā kārtā nospēlē par labu šim viendimensionālajam tēlam un pārizstieptajai filmai. Kā arī diemžēl tikai mazmazītiņā Jessica Chastain kareivja sievas lomā un Vanessa Redgrave mātes lomā dažbrīd spēj iedvest filmā mūsdienīgus aktierspēles elementus un cilvēcīgi līdzjūtīgus sejas vaibstus.

 

P.S. Jāizsaka aizdomas, ka būs daudzi jo daudzi, kas dosies uz kino, nezinot ,kas tā par filmu ir, un zaudēs jebkādas iespējas uztvert tās dažas spilgtās ainas un nianses, ko piedāvā Šekspīriskais vēstījums un valoda, jo, neizturējuši brutālo ievadu, sašutuši izskries no seansa (nekad vēl nebiju redzējis tik daudz cilvēku pametam seansu vēl pašā filmas ievadā), tā arī savā galvā nespējot pieņemt, ka ne Woody Allen filmas ir klasiskas romantiskās komēdijas,  ne Zack Snyder spriedzes filmas ir pielīdzināmas žanra etaloniem un tieši tāpat arī Šekspīra lugu ekranizācijas ir jāuztver kā kaut kas īpašs un neierasts.

 

Coriolanus1