Neskati filmu pēc tās treilera [filma: Everybody’s Fine]

Everybodys_fine_poster3

Gadiem ejot, viens no maniem mīļākajiem aktieriem, Robert De Niro ir bieži piedalījies filmās, kas galīgi nebūtu nosaucamas par labām un uzskatu nav viņa aktiermākslas cienīgas. Nezinu vai pie rezultāta ir vainojams slikti padomdevēji scenāriju izvēlēs, neveiksmīgi režisori, producenti un citi lielie vīri, kas veidojuši konkrētās filmas vai gluži vienkārši paviršs darbs no paša aktiera, bet rezultāts ir – katru jaunu filmu sagaidu ar skepsi. Un, par nožēlu regulāri – divās no trim reizēm manai skepsei ir pamats.
Par tukšo lozi es biju noturējis arī De Niro “ar visiem viss ir kārtībā”, jo plakāts atkal ir ar baltu fonu un tumši sarkaniem vijīgiem uzrakstiem – kā jau vieglai komēdijai, šoreiz –  Ziemassvētku filmai pienākas. Visi aktieri fotošopā padarīti plastmasīgi un ar pārlaimīgām sejas grimasēm.
Un pat tādu interesantu niansi kā filmiņas fotoaparātu, ko De Niro tēlotais Frenks tik nekautrīgi filmā lietoja, plakātā veikli nomainījuši pret modernāku digitālo. Pameklējot, gan izrādās ir arī otrs plakāts – un tas, manuprāt, ir ļoti atbilstošs filmai. Katrā ziņā, pirmais iespaids bija sagrauts un arī vēlāk skatāmais treilers ar klasisko Ziemassvētku saldumu aizkadra balsī un ieskicētais stāsts, nenesa nekādas cerības par saturīgu filmu.
Uzskatu, ka publicisti bija izvēlējušies gaužām greizu filmas reklamēšanas taktiku un filmas kā klasiskas Ziemassvētku komēdija pozicionēšanu bija liela kļūda, jo tie, kas vēlējas vieglo komēdiju, to nesagaidīja, bet tie, kas ciena De Niro, iespējams nenoskatījās šo filmu jau manis minēto iemeslu dēļ. Patiešām skumji, ka šī filma tika novietota pie ledenēm un popkorna, ja vieta bija pie šokolādēm. Nesaku, ka pie beļģu šokolādēm, bet šokolāžu plaukts tas ir noteikti.
Šī ir filma, kas ar vienkāršību un, izņemot pašu filmas izskaņu, vieglumu spēj nest ne-banālu vēstījumu tēviem, kas mūžīgi ir aizņemti ar visu ko citu izņemot savu ģimeni. Tā ir tēva atskārsme par bērniem, kas vienmēr ir bijuši blakus, bet nekad tā īsti nav iepazīti, par bērniem kam katram vienmēr ir bijis uzlikts zīmogs – kas viņš būs un ko tam vajag sasniegt dzīvē. Stāsts par stingru tēvu, kas neieklausījās un neiedziļinājās un tādejādi zaudēja bērnu vēlmi dalīties savos priekos un bēdās.
Kā lielu plusu šajā filmā vērtēju interesantos veidus kā tiek vizualizētas tik vienkāršas lietas kā telefonsarunas starp ģimenes locekļiem un tēva atmiņas par savām atvasēm no viņu bērnības.. Kā arī nenotikušo sarunu un domu realizēšana mazliet pasakai līdzīgā uzvedumā, kas pēkšņi pārtop par spilgtu tēva mūžīgi nemainīgās attieksmes demonstrējumu pret bērnu cilvēcīgo – mēs katrs esam savādāks, bija man pārsteigums. Pārsteigums par to cik iederīga šī aina ir filmas kopējā vizuālajā tēla un tajā pašā laika cik noderīga no saturiskās puses.
Pie “vērts redzēt” filmām šo var pievienot arī tās eleganto un neuzbāzīgo joku dēļ. Kā arī visas komiskās situācijām tēva ceļojuma laikā tiek pasniegtas gaumīgi un ļauj apzināt cik parasts cilvēks ir šis tēvs un sliktās jeb pareizāk sakot vēsās attiecības ar bērniem nepadara viņu par sliktu cilvēku.
Tikai pašā filmas izskaņā scenārijs mūs noved pie tematikas ar kuras palīdzību tik ļoti mērķtiecīgi Holivudas lielās galvas ir gribējuši pārdot šo filmu. Uzskatu, veids kā scenārijā tas tika izspēlēts ir ļoti veiksmīgs, bet tradicionālais Ziemassvētku saldums, kaut arī De Niro mēģināja to padarīt interesantāku, gan galīgi nepiestāvēja šai filmai. Bet nu, kā jau tagad bieži sev atgādinu – nevērtē Holivudas filmas pēc to beigām.