Nikolass Keidžs Aļaskā [filma: The Frozen Ground / Sasalusī Zeme]

Nepagāja ne pāris nedēļas, kad jau atkal filmu veidotāji mūs vēlas pārsteigt (lasi – ieinteresēt) ar filmu kuras plakātu rotā “balstīts uz patiesiem notikumiem” prefiks. Kā jau iepriekš minēju, nezinu vai joprojām ir cilvēki, kurus šī piebilde īpaši uzrunā. Es domāju – tādā līmenī, lai, izvēloties skatāmo filmu, šī frāze liktu nosvērties par labu šai filmai. Tas, ka, vērojot filmu, atsevišķi momenti vai situācijas realizācija liek aizdomāties par notikumu patiesumu, tā ir cita lieta, un pēcfilmas informācija par filmā redzēto cilvēku likteņiem bieži vien sniedz jauku (bieži vien pat cieņpilnu) noslēguma sajūtu, bet vai nebūtu efektīgāk veidot filmu pēc iespējas tuvāk faktiskajiem notikumiem un tikai pašā filmas izskaņā atklāt, ka viss redzētais ir patiešām ar kādu atgadījies?

 

Tieši šāda, diezgan pārsteidzoša pieredze man bija ar filmu Compliance (nu jau arī tai visās malās saštancēts “balstīts uz patiesiem notikumiem” zīmogs), kad filmā redzamie notikumi pārsteidza ar savu nejēdzīgumu, bet nekad neradās sajūta, ka tas ir iespējams tikai kino. Ar to vēlējos pateikt, ka filmas veidotāji, izvēloties izcelt “balstīts uz patiesiem notikumiem” – papildus realitātes devu sološo elementu, uzņemās arī papildus atbildību atainot notikumus īpaši reālistiski un maksimāli tuvu faktiem.

 

Manuprāt, arī par gada filmu kronētā filma Argo ļoti vaļīgi pieturējās pie notikumiem, kurus tā it kā atainoja, un tieši tādēļ manās acīs tā ir mazāk izdevusies darbs. Argo vairāk seko līdzi spriedzes/trilleru filmu veidošanas Ābecei nekā realitātei, vairāk stilam nekā dialogu loģiskumam. Kopumā jau tas nepadara filmu sliktāku (it kā), bet manu attieksmi pret filmu gan stipri maina.

 

Pārlaižot acis pāri sarakstam ar Holivudas filmām, kas lepojās ar šo “patieso notikumu” birku (un tādas pēdējo aptuveni desmit gadu laikā ir vairāk kā 200), man nākas secināt, ka apgalvojumam jeb meliem par patieso notikumu pielabošanu par labu filmas ritmam un saturīgumam, ir diezgan īsas kājas. Piemēram, nedomāju, ka vaina bija filmu: The Rite, Machine Gun Preacher, The Devil’s Double, The_Iceman, The Bang Bang Club redzamajos faktos, gluži vienkārši katram stāstam ir savs veids, kā to izstāstīt (protams, ne visiem veicas ar tādu stāstu kāds ir filmas Pain & Gain pamatā).

 

Ne visus stāstus vajag ielikt prastos, acīmredzamos karkasos. Un tam ir ļoti daudz piemēru: 127 Hours, You Don’t Know Jack, Moneyball, Margin Call, Snowtown, J. Edgar, Zero Dark Thirty. Visas šīs filmas savā uzbūvē ir vairāk vai mazāk nestandarta. Tieši tas ir to dzinējspēks un iemesls, kāpēc tās netiks aizmirstas un izmestas mēslainē jau pirms būs redzēti filmas beigu titri.

 

Diemžēl, arī režisora, zaļknābja Scott Walker pilnmetrāžas debija, filma Frozen Ground ir ierindojama pie pirmās manis minēto filmu kategorijas. Frozen Ground paredzamība un dialogu mākslīgums ir tik kliedzoši garlaicīgs, ka pat savā ziņā pieklājīgie Nicolas Cage un John Cusack tēlojumi nogrimst, saģenerētajos, tūkstošreižu redzētajos, notikumu cilpojumos, kā nebijuši.

 

Varētu jau teikt, ka Nicolas Cage šādi nospēlēt varētu arī neesot nomodā, un tas nebūtu melots, bet, šoreiz es negribu novelt vainu uz viņu. Arī amerikāņu preses pārstāvju apgalvojumi, ka John Cusak sniegums šajā filmā, ir viņa labākais pēdējo desmit gadu laikā, ir aiz ausīm pievilkts. Šķiet tie, kas tā apgalvo, nav redzējuši viņa psihopāta lomu filmā The Paperboy.

 

Frozen Ground ir ne labāka, ne sliktāka kā vidusmēra spriedzes/izmeklēšanas seriāla kārtējā sērija (īstenībā Nicolas Cage būtu labs TV aktieris). Tajā šķietami mūžīgās Aļaskas štata ziemas atmosfēra smuki pielabota ar pēcapstrādes otiņām un notikumi kopumā ar tik atpazīstamu gaitu, ka pat nav svarīgi brīžam nesaprotamās ņigu ņagu situācijas. Vienīgais, skumdina fakts, ka šāda filma nonāk līdz mūsu valsts kinoteātru ekrāniem, bet lielekrāniem piemērotākas un viennozīmīgi “kino” vārda cienīgākas filmas tiek izbrāķētas.

2 stars