NN

“Sveiks, te tev zvana Normunds. Tas, kurš Naumanis” tie bija vārdi, ar kuriem viņš uzsāka telefonsarunu pirmo reizi mums verbāli komunicējot. Pirms tam bijām tikai sarakstījušies. Gan e-pastos, gan dažādos sociālajos tīklos. Lai arī neesmu no tiem, kuri salecās un nevar nomierināties, ja satieku kādu TV, kino zvaigzni vai jebkuru citu sabiedrībā zināmu personu, šī telefonsaruna man bija vistuvākais kaut kādai tādai emocionālai izpausmei. Un tas nav tikai tāpēc, ka šī cilvēka sarakstīto ik nedēļu esmu lasījis lielāko daļu savas dzīves (kas, īstenībā, būtu gana labs iemesls), bet gan aiz neizmērojamās cieņas pret ārkārtīgi intelektuāla un bieži savdabīga domu gājuma, kas atšķirībā no vairuma vienmēr bija pamatots – argumentēts.

 

Viņa recenzijas vai kā man labāk tās patīk dēvēt – stāsti par filmām, tieši ietekmējuši manu kino gaumi un, man gribētos tā domāt, ka arī to, kā es redzu kino. Tās ir lietas, kam vienmēr būšu viņam pateicību parādā, jo nu skolā vai mājās to man neviens nemācija. Tieši viņa ik nedēļu rakstītais ietekmējis un veidojis manu rakstīšanas stilu. Protams, daudzu nopeltu un pat par “tas nav latviešu valodā” dēvētu, bet manu. Viņš vienmēr man atgādināja, ka kaut kādas stila un pareizrakstības kļūdas nedrīkst ietekmēt cilvēka viedokli par rakstītā saturu. Bet ja tas tā notiek, tad tur vairāk spļaudās, spļaudīšanās pēc. Vienmēr mani pabalstīja un teica, ka rakstītajā jābūt jēgai, redzētais jāizjūt un jābūt saprašanai par to, ko tu esi redzējis. Plika izglītība nevar iemācīt šīs lietas. Izglītība māca izķidāt, salikt pa plauktiņiem. Bet mākslā tas nedarbojas, no tā nav nekādas jēgas. Normunds ik pa laikam man atgādināja, ka man esot tas “kino ņuhs”, kas neesot kuram katram, kurš skatās un publiski vērtē filmas. Tas esot jāgodā. Šķiet lielāku komplimentu par sevis paveikto nekad neesmu saņēmis.

 

Bieži viens otram ieteicām jaunas vai mazpazīstamas filmas, kuras šķitušas interesantas (pat šobrīd manā epastā stāv viens vēl nenovērtēts viņa ieteikums…) un secinājām, ka Latvijā trūkst tāda kvalitatīva kinomīļu foruma, kurā ar viedokļiem apmainītos tikai tie, kuri patiešām mīl kino un spēj par to arī runāt.

 

Par viņa devumu visai Latvijas kultūras telpai man ir grūti spriest, bet pat ar savu aprobežoto skatījumu apzinos, ka tas ir milzīgs un varu tikai pievienoties Ditas Rietumas sacītajam:

“Mēs neaptveram, ko esam zaudējuši. Latvijā nav neviena cita, kas varētu tā rakstīt kritiskā un analītiskā diskursā”.

 

Vēl pirms nedēļas runāju ar Normundu. Sarunas tēma kaut kā aizvirzijās līdz viņa sirdij tuvajām austrumu reliģiju ideoloģijām un tur bieži apspriesto parapsiholoģijas fenomenu – levitāciju. Secinājām, ka laikam jau kaut kas līdzīgs gariem tomēr ir un, ka par tādiem dēvē to prāta un fantāzijas simbiozi, kas atmiņā izveido bildi bezsamaņas stāvoklī piedzīvotajam. Tikai jautājums: cik ilgi šādas bezķermeniskas atmiņas jeb gari “ganās apkārt pa pasauli”? Pie šī retoriskā jautājuma arī apstājāmies. Bet doma viņam patika un pacilātā balss intonācijā man teica: “Labi, čau, skatamies labu kino un viss ar mani būs kārtībā”.

.