Otrā revolūcija nesanāca [filma: Tron Legacy]

Tron-legacy-poster

Pirms divdesmitastoņiem gadiem filma Tron pirmo reizi cilvēkiem ļāva ieraudzīt – vizualizēja datoros notiekošo un ar spēļu palīdzību rotaļīgi ieskicēja operētājsistēmu problēmas un “cīņas”. Tad, datoru rītausmā, tas bija kaut kas jauns un (mazliet / diezgan) neaptverams. Septiņdesmitajos gados uzradušās pirmās videospēles, ar mūsdienu acīm skatoties, infantiliem grafiskiem izpildījumiem, parādījās kādas filmas sižetā. Pat ne parādījās, bet principā bija galvenā sižeta sastāvdaļa. Par klasiku klasikas kļuvušās ping pong tenisa, čūskas, tanciņu tipa spēles bija iekļautas pirmajā fantastikas filmā, kur virtuālajā realitātē reālu cilvēku cīņu par izdzīvošanu pēc šo spēļu noteikumiem bija kaut kas acīm neaptverams. Laikā, kad specefekti filmās bija kaut kas neredzēts, datori bija tikai gīku aizraušanās un videospēļu mērķauditorija bija bērni, veidot filmu par paralēlo pasauli, kuras notikumi risinās datorrealitātē, vienīgais pareizais piegājiens bija radīt mazliet jautru ceļojumu pa vidi, kas līdzinās pasaku karaļvalstij ar karali, kara vadoni un armiju. Jeff Bridges tēlotais Kevin Flynn kā jautrs un atjautīgs zinātnieks pārī ar savu draugu Tron drošsirdīgi cīnījās pret ļauno Sistēmu, kas kļuvusi alkatīga un grib pārņemt, protams, ne tikai virtuālo, bet arī reālo pasauli.

Nemāku spriest cik neaptverami tie notikumi man šķistu, ja es tos būtu redzējis astoņdesmitajos gados vai pat deviņdesmitajos, jo ne nu mums bija pieeja tādām filmām, ne arī deviņdesmitajos, kad jau bija sācies videokasešu bums, tādas filmas interesēja. Tad svarīgāki bija Bruce Lee piedzīvojumi vai indiāņu šaudīšanās pa prērijām un mežiem.

Varu tikai salīdzinot, konstatēt, cik ļoti revolucionārs piesitiens bija Tron (pirmajai daļai), un cik piezemēts ir jaunajam gabalam – turpinājumam par piedzīvojumiem Režģī (The Grid) – Tron: Legacy. Ja mēs atmetam ārkārtīgi noslīpēto dizainu jebkurā filmas redzamajā detaļā un kadrā, pāri paliek piedzīvojumu drāma ar ļoti švaku scenāriju. Teiksiet, ka nekāds izcilais nebija arī pirmajā daļā? Taisnība. Bet tajos laikos uzsvars un, patiešām, galvenais bija vizuālais filmas ietērps un citas realitātes izrādīšana. Mūsdienās, kad esam redzējuši simtiem filmu ar dažādām nākotnes pasaules versijām, virtuālā realitāte ar programmām, kas neko filmas skatītājam neatrāda, t.i. mēs tā arī neuzzinām, kāda ir to ikdiena – prieki un bēdas, ir nedaudz par maz, lai kļūtu par revolucionāru. Uzskatīt, ka programmas to vien dara kā vēro agrākā antivīrusa Tron, nu kļuvis par ļaunā valdnieka C.L.U. pakalpiņu un pārtapis par vīrusu, cīņas arēnā ar Sistēmai nevēlamajām programmām, būtu pārāk truli.

 

Tron-poster-triptych-part-3

Uzskatu, ka filma neizmantoja sevī esošo potenciālu. Tā varēja kļūt par nākamo Matrix. Izsmalcinātam dizainam pievienojot kāda tehnoloģiju guru vīzijas par nākotnes ceļiem un neceļiem, būtu sanācis gabals par ko diskutēt, strīdēties un atcerēties. Varētu spriedelēt vai tāda nākotne mūs sagaida vai tomēr nē, bet pēc Tron: Legacy noskatīšanās, manuprāt nevienam neradās pārdomas vai tāda patiešām varētu būt cilvēces nākotne. Tagadējā filmas versijā ar jau simtiem reižu pārgremoto scenāriju par Lielā ļaunā pavēlnieka mēģinājumiem pārņemt pasauli ir pārāk prasts un pārspīlēti nopietns. Vairāk uzsvaru liekot uz spēļu stilistiku, dažādiem tuneļiem un interesantiem pretiniekiem, filma būtu saistošāka un būtu ieguvusi vieglumu, kas kontrastētu ar nomācošo, visur esošo, melno krāsu un drūmo nākotnes vīziju, kur Sistēma valdīs pār pasauli.

Iespējams, ka par vienu no klupšanas akmeņiem kļuva lielā gadu starpība starp abu filmu iznākšanām kā rezultātā un veidotājiem nācās atkal iepazīstināt ar jau pirmajā daļā rādīto, bet tajā pašā laikā turpināt iesākto stāstu.  Iespējams, ka šeit pareizākais risinājums būtu bijis nevis veidot filmas turpinājumu, bet gan “remake”, tādejādi atbrīvojoties no liekajām stāsta detaļām.

Lai arī kā tur būtu beigu galā ir sanācis, filma nav uzskatāma par revolucionāru un ejot uz kinoteātri prātu labāk atstājiet mājās, jo jūs sagaida divu stundu garš krāsains, ar blīkšķiem un uguņošanu pilns Duft Punk videoklips ar moralizēšanu par tēva un dēla attiecībām.

P.S. Tā arī man nekļuva skaidrs kāpēc filma saucas Tron.

 

Tron_legacy_poster_04