Palēninātie sirdspuksti [filma: Les Amours Imaginaires jeb Iedomātās Mīlestības]

Lesamoursimaginaires

 

 

Ar vien biežāk konstatēju, ka mazās un it kā necilās… varbūt pat sauksim tās par nepretenciozas filmas visvairāk spēj ietekmēt to kādam pēc manām domām jābūt kino un to, ko tam būtu jāsniedz man. Šie mazie stāsti, kas atainoti šajā mazajās kinolentēs, ir kā pavisam nelielas epizodes no dzīves un šķiet sniedz lielāku jēgu un ir paliekošākas sekas tam kā uztveru kino, un to kam tajā būtu jābūt, lai tā nebūtu vienkārša popcorn filma (nesaku, ka tās nav vajadzīgas – gluži pretēji), kuras sižetu vai pat eksistenci pēc pāris mēnešiem būs grūti atcerēties.

 

Tā ir arī ar šo, Xavier Dolan otro filmu Les Amours Imaginaires jeb Heartbeats vai latviski – Iedomātās Mīlestības, ir stāsts par, savā būtībā (pieņemu), gluži ikdienišķu atgadījumu mūsdienīgu jauniešu mīlas dzīvē, kur nav nekādi pārsteigumi par to ja puisim patīk puiši, bet dažreiz arī meitenes. Ar to domāju, galu galā sacensības jeb spēle ir tā pati tikai spēlētāji ir …vairāk. Centieni pārspēt konkurenci, izmisīgi mēģinājumi iepatikties, bikli dialogi un daudznozīmīgi skatieni – tas viss saglabājas un tādejādi man nerodas iemesls norakstīt filmas notikumus uz kādu konkrētu sabiedrības slāni. Kaut arī spēcīgas atsauces uz hipsterkultūru filmā ir manāmas ik uz soļa un būtu jānoskatās ikvienam īstam šīs subkultūras pārstāvim.

 

 

Lai arī kāds vēlētos šo filmu novietot kaut kur augstāk pie filmām, kas domātas izsmalcinātākiem prātiem, uzskatu, ka tā ir maza hipnotiski moderna – stilīga romantiskā komēdija, kas atspoguļo iemīlēšanās dullumu, banalitāti un komiskumu. Papildināta ar fotogrāfijai ierastu kadrējumu, moderno slow motion un dziesmām, kas, pat nesaprotot (dziesmas franču valodā) to saturu, šķiet kā sitiens naglai pa galvu un padara ainas daudz spēcīgākas nekā, ja tās būtu aizpildītas ar dialogiem, kurus n-tajās versijās jau esam dzirdējuši simtos citu filmu.