Par filmu projektu publiskajām prezentācijām un finansējumu ieguvušām filmām

NKC_logo_uz-balta2

Marta beigās (24.03.14) uzreiz pēc ikgadējām spēlfilmu projektu publiskajām prezentācijām, ar kurām filmu veidotāji piedalās konkursā par valsts finansējuma piešķiršanu filmas ražošanas uzsākšanai, to turpināšanai vai pabeigšanai, izskanēja apgalvojums, ka niecīgais valsts finansējums (šogad tas bija 800 tk. EUR) ir nācis par labu kino piedāvājumam. Vairāk kvalitatīvu un jēgpilnu projektu. Nav vairs manāms amatierisms, kas dominējis citus gadus.

Lai arī ļoti cerīgi skatos uz katru (izņemot vēsturiskiem eposiem) jaunu Latvijas kino produktu, man, apskatot visu filmu veidotāju prezentācijas, nešķiet, ka (nu tik!) viss ir tik strauji mainījies un ejam lieliem soļiem Eiropas kino standartu virzienā. Protams, ir labi projekti un pat ļoti cerīgi-interesanti projekti, bet, manuprāt, tādi ir bijuši vienmēr. Vai tie ir ieinteresējuši žurnālistus, kuri attiecīgi tos aizveduši tautās? Nē. Jo vēsturiskie eposi un filmas ar vecmeistaru piedalīšanos ir daudz vieglāk pasniedzams materiāls. Un, atvainojiet, bieži vien dzeltenāks.

 

Jā, es par Streiča (visu cieņu režisoram, viņa Limuzīns ir mana visu laiku mīļākā un skatītākā filma) un Ēķa – Graubas duetam līdzīgiem projektiem. Vienkārši gadiem atstrādātas iestrādnes ir saprotama (un bieži pat ļoti pozitīva) lieta, bet kādreiz ir jāprotas. Ja ne pašiem, tad vismaz naudas dalītājiem.

 

Tā arī šogad režisors Aigars Grauba un producents Andrejs Ēķis piedāvā kārtējo lielo projektu. Pagājušajā gadā tas bija Minhauzena projekts, šogad Nameja Gredzena vēsturiskais eposs. Es nezinu, cik vērtīgi ir viņiem kaut ko prezentēt, jo, manuprāt, visiem, kuri ir redzējuši vismaz divas viņu filmas, ir skaidrs, kāda būs nākamā. Gan vizuāli, gan saturiski. Tā arī kvalitatīvi, bet kā ieskatam par iecerēto filmu absolūti bezjēdzīgais Nameja Gredzena tapšanas video tikai vēlreiz apliecina šīs komandas prezentācijas bezjēdzīgumu. Viņiem pietiek paziņot jaunākā projekta nosaukumu un viss jau būs skaidrs. Turklāt frāzes par vēsturiskās drāmas sižetā iepīšanu Skyforger tipa tēlus un pa kādam pankam, lai modernais satiekas ar retro, nodara tikai neatgriezenisku ļaunumu kopējai vīzijai. Bet nu labi, ko tur vairs – lēmēji ir piešķīruši šim projektam naudu un visticamāk pēc kādiem 4 gadiem arī Latvijai būs savs pusklibs Game of Thrones pakaļdarinājums ar kopējo budžetu 2,6 miljoni EUR.

Līdzīgi mulsinošs projekts ir visiem zināmā Rūdolfa Blaumaņa noveles Nāves Ēnā rīmeiks jeb atjauninātā versija. Grūti iedomāties, kāpēc kino cienītājam vajadzētu jaunu versiju. Atskaitot to momentu, ka tagad šo stāstu būtu iespējams uzfilmēt tehniski smalkāku un stilistiski līdzīgu nesenajiem (Life of Pi, All is Lost) amerikāņu kino paraugiem. Vienīgais jēgpilnais moments šajā projektā ir ideja attīstīt esošos tēlus un radīt tiem pilnvērtīgus raksturus, tādejādi pilnveidojot dramaturģiju. Bet tas arī ir ļoti, ļoti aiz matiem pievilkts iemesls, lai taptu šī filma. Šajā reizē filmas režisors Jānis Vingris (teātra izrādes “Spilvencilvēks” režisors, spēlfilmas Dancis par Trim producents) finansējumu neieguva. Bet tas nekas, iespējams nākamgad, kad atkal varēs prezentēt projektu un cerēt uz valsts finansējumu, iecere projektam piesaistīt britu aktieri Kenneth Branagh būs kas vairāk kā ideja un cerība šādā veidā filmu pārdot plašākam tirgum.

 

Vēl viens ar dalītām jūtām uztverams projekts ir Māra Martinsona mūsdienu stilizētais Romeo un Džuljetas (filmas oficiālais nosaukums Romeo n’ Джульетта) stāsts, kurā piedalās Jūrmalas jaunieši un konflikts ir mums visiem zināmais – nacionālais jautājums. Iecerēts, ka Romeo būs krievs, bet Džuljeta latviete… ko simbolizēs angliskais “and”, es nezinu. Nav šaubu par Martinsona kā režisora spējām un darbu kvalitāti, bet redzētā filmas aina un filmas galvenais muzikālais motīvs – Raimonda Paula dziesma (dzied Musiqq solists Emīls Balceris) rada mazliet juceklīgu priekšstatu par to, kam tad šī filma paredzēt un cik komplicēti vai gluži otrādi, kā Šekspīrs to paredzējis, ir jāuztver šī filma. Ceru, ka līdz filmēšanai scenārija autors Nils Sakss un režisors tiks galā ar mērķauditorijas jautājumu un mēs skatīsim kvalitatīvu filmu.

Nākošais un vienīgais projekts, uz ko var attiecināt raksta ievadā minētos vārdus par progresu latviešu kino, ir Tasse Film projekts, filma “Es Esmu Šeit”, režisors Renārs Vimba. Šī filma jau iepriekš pretendēja uz finansējumu, bet to neieguva. Šī gada laikā dažas ieceres un vienošanās jau ir realizējušās skatāmos materiālos. Filmai piesaistīts islandiešu operators, šķiet mūzikas autors arī ir no Islandes. Prezentācijā tika demonstrēts tāds kā filmēs tīzeris (atsevišķi kadri, īsas ainas), kas apliecina, ka projekts ir kvalitatīva Eiropas kino līmenī (vienīgais atkal jāuzsver, ka dialogu skaņa ir redzētā materiāla vājākais posms). Prieks, ka šis projekts ieguva kāroto finansējumu un komanda jau rudenī varēs uzsākt filmēšanu.

Iespējams, ka mazliet par zaļu izrādījās Ego Media filmas “Tas, ko viņi neredz” projekts, lai jau uzreiz iegūtu vajadzīgo finansējumu, bet, manuprāt, viens no interesantākajiem. Režisora Staņislava Tokalova izstāstītās sižeta aprises mazliet atgādināja nesen redzēto Spike Jonze filmas Her stāstu, bet, kas interesanti un jaunajām latviešu filmām neraksturīgi, “Tas, ko viņi neredz” stāstā ir daudzslāņains mīlas trīsstūra elements ar mistikas jeb noslēpumainības piesitienu. Ceru, ka iesaistītās personas turpinās darbu un jau nākamgad varēs prezentēt daudz pilnvērtīgāku ieskatu topošajā filmā, un iegūt vajadzīgo finansējumu.

 

Tas arī īsumā viss.

 

Sīkāku informāciju par pasākuma programmu un konkursa rezultātiem lasiet Nacionālā Kino Centra mājaslapā.

Paldies portālam Krusttēvs par videomateriālu.

.