Par to pašu [filma: Myužeigais kalinders / Mūžīgais kalendārs]

Capture

Iespējams, cilvēkiem, kas laukos būšanu izprot nedaudz padziļinātāk par ballīti ar pirti kādā Cēsu rajona viesu namā un, teiksim, bērnībā vasaras pavadītas pie omes un citiem radiniekiem, šī Jāņa Ozoliņa-Ozola dokumentālā filma ar izsenā latgaļu saimnieciskā ceļveža nosaukumu “Myužeigais kalinders” nebūs nekas tik spilgts kā lentas pieteikumā minēts.

 

Lasot aprakstus un dokumentālās filmas uzstādījumu, tas man solīja latgaliešu savdabīgumu, novada tradīciju šodienas skarbumu un jaunatnes aizbraukšanas problemātikas rezultātu. Tātad kaut ko vairāk, kā esam manījuši regulāros Panorāmas sižetos jau kādus gadus četrus no vietas. Bet man pat kā televīzijas neregulāram skatītājam šie bezmērķīgie gaudu stāsti un politiķu solījumi izveidot kādu komisiju, lai pētītu problēmu, jau ir apnikuši. Ne mana personīgā ignorance, bet globāla nevarība problēmu risināt ir novedusi līdz stāvoklim, kad man jau šķiet, ka risinājums radīsies, vai tam sadūšosies tikai tad, kad esošais nebūs glābjams un varēs tikai būvēt kaut ko no jauna.

 

Mk_8

Atgriežoties pie “Myužeigais kalinders” es uzskatu, ka filmas fokuss ir pārāk izplūdis un tādejādi, nespējot pacelt visas Latgales problemātikas atainojumu divu dzimtu stāstos, zaudē to īpašo āķi, kādēļ vēlos redzēt dokumentālo filmu. Tā mēģina ieskicēt jau sen zināmos stāstus par jauniešu vairuma aizceļošanu no dzimtajām mājām ne pieredzes krāšanā, bet gan prastu darbu veikšanā, lai nopelnītu jaunam auto kā arī otru izteikti patriotisko stāstu, kurā aizgājuši skoloties uz Latvijas Lauksaimniecības Universitāti un pat ieguvuši doktora grādus ar lielu pārliecību atgriežas dzimtajā sētā un saimnieko pēc labākās sirdsapziņas, turpinot spodrināt dzimtas mantojumu. Šie fakti ir sen zināmi, bet filmā šķiet vairāk ķeksīša pēc, jo nekā jauna nevēsta.

Mk_4

Galu galā, nespējot izvairīties no salīdzinājuma ar vietējo dokumentālo filmu hītu „Dokumentālists”, es redzu būtisku režisora kļūdu stāsta leņķa izvēlē. Manuprāt dokumentālajām filmām ir divi uzdevumi. Vai nu tās vēsta kādu unikālu notikumu vai spilgtu personību pasaules uztveri vai principā ikdienu. “Myužeigais kalinders” diemžēl nošauj nedaudz greizi abos šajos punktos. Aizceļošanas stāsts Latvijas mērogā kaut arī sāpīgs temats vairs nav interesants un pietiekami spilgts priekš filmas, bet fokusu uz personībām nespēj saglabāt pietiekami ilgi un man nesaprotamu iemeslu dēļ palaiž garām būtisku materiālu un patieso filmas kodolu.

Mk_6

“Myužeigais kalinders” kodolam vajadzēja būt māju vecākajiem saimniekiem – Annai un Pēterim Ivulāniem, kuru aizgājušās un šodienas dzīves skatījums būtu bijis ārkārtīgi spilgts, sirsnīgs un savdabīgs stāsts par Latvijas tik lielo, bet nepazīstamo daļu – Latgali. Annas izteiktais saimnieciskums neskatoties uz vājredzību, Pētera izveicīgās rokas, darinot lauku darbiem noderīgus priekšmetus, kā arī kaimiņonkuļa uzcītīgā vokālā ansambļa apmeklējumi un pašbrūvētā alus darināšanas process būtu bijis gana spilgts un neredzēts materiāls, lai nebūtu jāskatās, cik nabadzīgi mēs dzīvojam, kaut interviju fonā istabā manāms lcd platekrāna televizors un vasarā šķūnī neievestā siena savākšanai izmanto modernāku tehniku nekā manos laukos. Protams, visam ir pamatojums un skaidrojums, bet varbūt arī šis ir pārmetums stāsta tīrības virzienā.