Pāris sekundēs no paradīzes līdz ellei [filma: The Impossible / Neiespējamais]

Impossible

Reiz Sidney Lumet filmā Network ļoti skarbi, bet patiesi atrādija aizkadra dzīvi, kas piemīt ziņu dienestam un televīzijai kopumā. Filma izskaidroja, kādēļ tieši tā un ne citādi tolaik sāka pasniegt ziņas. Tieši kura informācija tika uzskatīta par pietiekami svarīgu, lai nokļūtu līdz televizoru ekrāniem, pēc laika kļūstot par normu un vienīgo iltermiņa ziņu izdzīvošanas pamatnoteikumu. Līdzi it kā pozitīvajiem pamatnoteikumiem: ātri piegādāta, skaļi pasniegta un viegli uztverama informācija, nāca milzīga nebeidzamās informācijas aprites sērga – virspusēja uztvere. Tagad tikai reto interesē, kas ar nelaimē iekļuvušo galu galā notika, vai kārtējā amatpersonu skandālā iesaistītie saņems sodu un vai tā saucamo karsto punktu reportieri mums sniedz pilnvērtīgu informāciju par uz vietas notiekošo. Tā saucamais fast food ziņu piegādes veids notrulina un neļauj iedziļināties. Tas akcentē tikai skaļāko un šokējošāko ziņu. Un tiklīdz tā tāda vairs nav, bez atrisinājuma tiek pamesta novārtā un vietā likta nākamā skaļākā ziņa.

The-impossible-image02

Līdzīgi ir arī ar dabas katastrofu apskatiem breaking news ziņu sadaļās. Tā īsti vairs nav iespējams noteikt, cik konkrētais gadījums ir vērienīgs, cik patiesībā tas ir postoši, cik daudz informācijas tiek noklusēts. Un cik daudz tiek uzpūsts, kad īstenībā nemaz tik traki nav. Personīgi man tas liek daudz vieglprātīgāk uztvert šo informāciju, jo galu galā tās ir ziņas, un informācija, kas tur tiek pasniegta lielā mērā ir atkarīgā no reitingiem, bet tie savukārt beigās tomēr ir nauda, kas jānopelna. Tādēļ, diemžēl, kamēr (it kā jau dažādi sociālie tīkli dod individuālāku pieeju, bet tik un tā) par konkrēto notikumu neesmu dzirdējis kāda paziņas viedokli un atstāstus par uz vietas redzēto, tā informācija nedaudz līdzinās kino. Paskatos, jo interesanti, bet kopumā neskar, jo līdz galam nenoticu.

The-impossible1

Manuprāt, situāciju stipri skaidrāku padara dokumentālās filmas, kurās gūto informāciju miksējot ar Ziņu kanālos stāstīto, ir iespējams iegūt pat ļoti patiesu sajūtu kā tad īstenībā bija. Bet visiem, kas ne sevišķi iecienījuši dokumentālo kino un maz pievērš uzmanību Ziņām, atliek vien pēc kādiem gadiem četriem noskatīties filmu par nu jau vēsturiskajiem breaking news notikumiem. Filma, kura noteikti būs sagrozīta patiesība, lai labāk kalpotu kino formātam, un pilnīgi subjektīvs viedoklis. Bet nu, vismaz kaut kas.

The-impossible

Šajā fast food informācijas piegādes veidā bieži piemirstas, ka katrā no šiem notikumiem ir stāsts. Stāsts par reāliem cilvēkiem, to pārdzīvojumiem un bieži vien brīnumainu izdzīvošanu ārkārtīgi traģiskos un postošos notikumos. Impossible ir stāsts par kādu ģimeni, kas 2004. gadā devās uz Taizemi sagaidīt Jaunā gada atnākšanu. Idilliskajam stāstam pielika punktu un paradīzei līdzīgā vide Ziemassvētku periodā bija ar milzu cunami noslaucīta kā nebijusi. Par tā tuvošanos piekrastes iedzīvotāji tika brīdināti, redzot neskaitāmu skaitu putnu aiztraucoties sauszemes virzienā, vien tikai pāris sekundes pirms vilnis sasniedza krastu.

The-impossible07

Sekojošās šausmas vislabāk raksturo filmas nosaukums – Impossible. Tas ir prātam neaptverams skats un spēks, kas savā ceļā kā gaļas mašīnā samaļ visu, veidojot māju jumtu, automašīnu, koku, cilvēku un dzīvnieku putru, kas dārd un krāc, uzdzenot tirpas, jo prāts automātiski fantazē vēl lielākas šausmas…ja vien tas ir iespējams. Kaut Impossible ir vistiešākajā ziņā katastrofu filma un ilgi nebiju redzējis neko tik vērienīgu, ticamu un šausminošu (Clint Eastwod filmā “Hereafter” jau mazliet ieskicēja šīs šausmas un vērienu), tas tomēr ir arī neticami patiess stāsts par kādu ģimeni, kas izdzīvoja šajā cunami.

The-impossible05

Lai gan filmai pārmet manipulatīvo dabu un uzspiesto emocionalitāti, es nepiekrītu, ka tas bojātu filmu un kaut kādā veidā mazinātu kopējo iespaidu par paradīzes pārvēršanos par ellei līdzīgu kapsētu un brīnumainajām izglābšanās veiksmēm. Šī pinkšķa spiešanas metode jāuztver kā žanrs, jo visa notikuma vājprāts, un to, cik neticama šķiet izglābšanās un atkalsatikšanās bez izteikti dokumentālas pieejas nav izstāstāma. Turklāt, ja galvenajās lomās ir labi emocionālo lomu atveidotāji, tad tas būtu grēks nelaist viņiem darīt to, ko tie pieprot vislabāk, un jāatzīst Ewan McGregor un Naomi Watts filmā Impossible ir izcili.

The-impossible-movie