Pasažieru Mīļotāji [filma: Los Amantes Pasajeros / I’m So Excited / Esmu uzbudināts]

Nav šaubu, ka pazīstamākais spāņu režisors Pedro Almodóvar, kurš kopš astoņdesmitajiem gadiem veido vismaz pa vienai filmai divos gados, ir tiesīgs ik pa laikam mazliet pamāžoties – atkāpties no sev ierastā drāmas žanra un “iekāpt” daudz komiskāku notikumu atainojumos nekā tas ik pa laikam gadās jau minētajās, viņam ierastajās, drāmās.

 

Pedro Almodóvar jaunākā filma Los Amantes Pasajeros, kas maldinošo, anglisko nosaukumu ieguvis no filmā skanošās The Pointer Sisters dziesmas “I’m So Excited”, latviskotais nosaukums ir ierasti novienkāršots un prasts – tā lai vairāk izceltos starp pārējiem filmu nosaukumiem kinoteātra repertuāra sarakstā, Esmu Uzbudināts. Tiešais tulkojums ir Pasažieru Mīļotāji (protams, tiešais tulkojums, jo spāņu valodu nepārvaldu). Filma ir jauks hiperkomisks stāsts par vieglprātīgu geju stjuartu trijotni, kuri saskārušies ar situāciju, kurā teorētiski viņiem vajadzētu rīkoties konstruktīvāk un aukstasinīgāk kā pārējiem lidmašīnā esošajiem, krīt panikā. Ekonomiskās klases pasažieri visi kā viens tiek iemidzināti, bet biznesa klases pasažieri apdzirdīti ar alkohola un narkotiku kokteiļiem. Pa vidam ir dejas (pie jau minētā skaņdarba), attiecību risināšana, elitāra eskortservisa īpašnieces untumi, pamatoti nepamatotā vajāšanas mānija, nevainīgas pusmūža sievietes ar pareģes spējām meklēšanās, un slavena aktiera atvadu runas no mīļotajām. Turklāt neiztrūkstošas ir režisora Almodovar rokraksta vienas no galvenajām iezīmēm – krāšņums attēlā, kas neaprobežojas tikai ar spilgtām krāsām un seksuālo minoritāšu problemātiku, citkārt tik neērtais ikdienišķums.

 

Visiem, kuri ir uz Jūs ar iepriekšējām režisora filmām, šī būs tīrās šausmas un diezgan neciešama kino pieredze, jo, kā jau minēju, viņam raksturīgās iezīmes ir saskatāmas katrā otrajā ainā. Bet viss pārspīlētais un absurdais notikumu virpulis, kas tiek pavadīts pamīšus ar histēriju un relaksētu vieglprātību, liksies amatierisks, telenovelēm līdzīgs izpildījums. Nevar noliegt, ka skeptiķu un nīdēju saskatītais šajā filmā arī ir, bet šajā gadījumā viss atkarīgs no tā, cik ļoti skatītājs ir gatavs atšķirīgam, (atļaušos teikt) svaigam skatam uz komēdijas/drāmas žanriem. Kā arī nenāks par skādi atcerēties angļu melnā humora, un nu jau arī Holivudas jaunā (pamazām norietošā) melnā humora pamatnoteikumiem – pasmieties var (un gandrīz vienmēr arī drīkst) par pilnīgi visu, vienalga, tas ir rasistiski, neētiski vai vienkārši pretīgi – galvenais uz filmas laiku pieņemt, ko tās veidotāji piedāvā. Un šoreiz, neskatoties uz nereālo uzstādījumu, piedāvātais ir simtpadsmit reizes smieklīgāks un īstāks nekā ikmēneša robotu ģenerētās holivudas komēdijas.

P.S. Filmā notiekošais atsauca atmiņā iTunes video podcastu sēriju Cockpit.

P.P.S. Neuzķeraties uz tekstu: “Vasaras komēdija ar iemīļotajiem aktieriem Penelopi Krūzu un Antonio Banderasu!”. Šie aktieri filmā parādās tikai vienā mazā ainā.

4 stars