Pastāstiņš par ikonu [filma: My Week with Marilyn / 7 dienas un naktis ar Merilinu Monro]

My-week-with-marilyn01

Teikšu godīgi, man nav viennozīmīga viedokļa par filmu My Week With Marilyn. No vienas puses skatoties, tā ir viduvēja filma bez īpaša stāsta, kulminācijas un atrisinājuma, bet no otras puses tās pievienotā vērtība ir galvenās aktrises sniegums un ikoniskas personas it kā nezināmas, no sabiedrības slēptās, puses iepazīšana.

 

Kā jau minēju, pilnīgi noteikti viens no iemesliem, lai noskatītos un pēc kāda laika atminētos par šīs mazās, principā aizmirstamās filmiņas eksistenci ir pašas dīvas lomā esošās Michelle Williams  sniegums. Ir cilvēki, kas uzskata, ka šī aktrise ir pārāk maz līdzīga „oriģinālam”, un tādēļ viss, ko viņa dara, ir uzskatāms labākajā gadījumā par jauku etīdi un cieņas izrādīšanu. Pilnībā nepiekrītu šim viedoklim, jo neskatoties uz Monroe kā zīmolu, izteikto un visiem zināmo vizuālo tēlu, kas it kā prasa identisku imitāciju, neuzskatu, ka aktrisei būtu obligāti jāizskatās precīzi tāpat, lai noticētu. Vai tad Meryl Streep filmā izskatās uz mata kā Mārgareta Tečere un Helen Mirren – kā Karaliene Elizabete II? Vai tas ir vajadzīgs? Uzskatu, ka tas nav obligāti, jo tad var nonākt tikko iznākušajā Visocka biogrāfiskās filmas (Высоцкий. Спасибо, что живой) absurda situācijā, kad cilvēki vairāk runā, cik ērmoti un nepareizi tomēr esot padarīt aktieri (vienalga ar grimu vai kā šajā gadījumā ar specefektu palīdzību) identisku reālajai personai, un tikai starp citu piemin kā tad nu patikusi pati filma. Manuprāt, galvenais ir aktiera spēja imitēt dotās personas valodas nianses, sejas mīmikas un ķermeņa valodu. Tas Michelle Williams šajā filmā izdodas ļoti precīzi. Un tikai ainās, kas neatspoguļo visiem zināmas sejas izteiksmes un emocijas, Michelle Williams transformējas par būtni, kas brīžam ir nepārliecināta par sevi, brīžam spītīga un jautra kā mazs izlutināts bērns, bet tad atkal savu līdzgaitnieku un uzticamības (pieskatītāju) personu vadībā sazāļota, kā nu kuro brīdi vajadzīgs – lai aizmigtu, nomierinātos vai uzmundrinātu, rodas jautājums vai dīva patiešām tāda bija un vai tēlojums ir precīzs. Bet manuprāt tas, ka mēs (nu vismaz es) nezinām, kā Marilyn Monroe izskatījās un uzvedās, kad nav prožektoru un zibspuldžu gaismās visu pelēko cilvēku apbrīnota un visu veču siekalu pavadīta, nepadara  Williamsas tēlojumu apšaubāmāku. Filmā redzamā dīvas momentānā pārslēgšanās spēja starp šīm personībām nonākot uzmanības centrā, tikai pārliecina, ka tā otras, mums nezināmās personas atainojums ir uzskatāms par tikpat precīzi notēlotu, kā zīmola Marilyn Monroe puse.

 

Mic-with-marilyn-review

Kas attiecas uz pašu filmu, tur nav daudz stāsta, par ko runāt. Principā filmas treilerī un nosaukumā arī viss ir pateikts. Un nekā daudz vairāk arī tur nav. Tas ir stāsts par vienkāršu (šķiet, pat pārāk vienkāršu, lai Monroe viņu būtu vispār pamanījusi un ieinteresējusies) puisi, kas kā jau lielākā daļa tā laika vīriešu apbrīno lielo zvaigzni un tikai pēc neliela kontakta iemīlas tajā. Varbūt arī komplicētāks stāsts un drāma nav īsti vajadzīga, jo filma ir par puiša sapni un Monroe nezināmo pusi, kas pašai iegūstot no procesa, sniedz dāsnas dāvanas apkārtējiem.

 

Galvenais jautājums, kas man nedeva mieru visas filmas garumā, kāpēc Marilyn Monroe pavadoņi zinot, ka dīva mēdz uz brītiņu aizrauties ar vīriešiem, kas šķietami nav viņai piemēroti, bet tas ļauj labāk viņai veikt savu darbu – būt iekārojamākajai sievietei pasaulē un dzīvai naudas mašīnai, neļauj viņai to darīt pēc sirds patikas, bet nepārtraukti to kontrolē (lasi – sazāļo) un pasē (miesassargs un citi cilvēki ir viņas tuvumā dienu un nakti), kas viņu acīmredzami padara vēl nelaimīgāku nekā viņa jau savā patiesajā būtībā ir, un grauj viņu kā “brendu”.

 

My-week-with-marilyn-movie-image

Vizuāli filma tikai pāris ainās nonāk līdz tādam veidolam kādā, manuprāt, vajadzēja to ieturēt visas filmas garumā. Aina, kad Monroe lidostā izkāpj no lidmašīnas un dodas caur fotogrāfu pūlim, ezera kailpeldes aina un tai sekojošais pirmais skūpsts ir tās, kur visprecīzāk var redzēt emocijas, grāciju un intimitāti, kas tik ļoti trūka klasiskajā kadrējumā un filmēšanas stilā. Vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka tas nav biogrāfisks stāsts, bet gan sajūtu kokteiļa atainojums.

 

Kopā ar jau minēto mazo ticamības līmeni, ka šādi notikumi vispār bija un daļēji nepiemēroto filmas vizuālo tēlu, My Week With Marilyn nonāk aizmirstamas filmas, bet efektīvas aktierspēles statusā. Kas, ja tā padomā, arī nav maz.