Pastkartīte ar Greisu [filma: Grace of Monaco / Monako Princese]

Tā nu ir iegājies, ka Kannu filmu festivāls jau regulāri savā ikgadējā, plašajā filmu pirmizrāžu sarakstā iekļauj filmas, kas šķietami ne īpaši atbilst kino kā mākslas darba kvalitātēm, bet vairāk vērtējamas kā smuka rota un greznas buķetes elements. Un ja jau stilam un smukumam, tad kāpēc ne pa pilnu programmu? Kā tas bija pagājušajā gadā ar ultra glamūrīgo Baz Luhrmann versiju par amerikāņu klasiku The Great Gatsby vai nu jau pirms padsmit gadiem ar filmu Moulin Rouge! Šī gada broša un glamūra aksesuārs bija režisora Olivier Dahan (La mome, Crimson Rivers 2) jaunākā filma Grace of Monaco – stāsts par Hičkoka mūzas, aktrises Grace Kelly dzīvi pēc precībām ar Monako princi Renjē III.

 

Varbūt dzirdējāt arī iznīcinošos komentārus par filmas kvalitātēm un pēcpirmizrādes izsvilpšanu (tā frančiem un Kannās pieņemts – izteikti un publiski reaģēt). Protams, nav dūmi bez uguns – filma nav laba, pat ne viduvēja, bet nav arī biogrāfisko filmu, kuru skaits kā nebeidzama sērga pēdējos gados ģeometriskā progresijā arvien palielinās, kritiskais punkts, pēc kura nekas sliktāks vairs nav iespējams. Salīdzinājumam – no nesenākajām, filmas Diana, JOBs un Fifth Estate ir krietni neizteiksmīgākas un garlaicīgākas. Tās patiesi liek nokārt galvu un šaubīties, vai ir kaut viens cilvēks pasaulē, kuram šīs filmas eksistence šķiet jēgpilna. Par labu Grace of Monaco jāsaka, ka tā cenšas, neveiksmīgi gan, bet cenšas. Piekritīsiet, ka tas vien ir labāk nekā negausīgā filmu cepšana un pēc principa – tāpēc, ka mēs varam.

 

Jau pašā filmas ievadā Grace of Monaco veidotāji nekautrējoties skatītājam pavēsta, ka turpmāk redzamais ir pārsvarā izdomāts stāsts, – filma nav jāuztver kā biogrāfiski precīza. Tas ir apsveicami, drosmīgi un dod cerības par savērpinātu un dramaturģiski sakāpinātu sižetu, jo kāpēc gan citādi atteikties no reālajiem notikumiem. Šīs cerības tikai pastiprina otrs pirmsfilmas “spēles noteikumu” paziņojums, aktrises Grace Kelly citāts, kas it kā pasaka priekšā pareizo filmas toni: “the idea of my life as a fairy tale is itself a fairy tale”.

 

Diemžēl, režisoram Olivier Dahan un scenāristam Arash Amel, kurš pirms šī, saraktījis scenāriju filmai Erased (spriedzes filma, kura labākajā gadījumā vērtējama kā Liam Neeson aizsāktās modes, spriedzes filmu Taken, blakusparādība) nav izdevies brīnums – nav spējuši izveidot, ko no viņiem gaidīja – kaut kādu miksli ar elementiem no filmām King’s Speech un Queen, ar pasakas par Pelnrušķīti vieglumu un rotaļīgumu.

 

Tā vietā mēs esam saņēmuši ziepju operai līdzīgu, virspusīgu, pārspīlētu emocionalitāti, kas tā arī paliek neizskaidrota – mēs visi labi saprotam, ka kaut kas Grace Kelly princeses dzīvē nav labi, un nojaušam kas nav labi, bet diez vai šī bija paredzēta filma, kur skatītājam nepateiktais jātver starp rindām un vizuālu semiotiku. Tādēļ paliek iespaids, ka veidotāji nemāk pasniegt, līdz skatītājam nogādāt, to drāmu, kuru mēģinājuši izveidot.

 

Dīvainā kārtā nepalīdz arī filmas vizuālais noformējums, kas variē no klasiskā kinematogrāfa izsmalcinātai bildei kā pastkarte līdz kadrējumam, kas jāuztver kā vienas no Grace Kelly populārāko filmu, Alfred Hitchcock 1955. gada “To Catch a Thief” atsaucēm. Pa vidam tiek eksperimentēts ar milzīgiem tuvplāniem, filmētiem ar rokas kameras nelīdzeno stiliņu un jebkura baltā krāsa, tai skaitā visi gaismas objekti, tiek pārgaismoti – veidojas migliņai līdzīgs efekts, kuram, šķiet, vajag pastiprināt pasakai līdzīgo atmosfēru… kuru pirmsfilmas citāts it kā noliedz…

 

Grace of Monaco ir filma, kas cenšas un mēģina, bet nespēj pacelt to, ko iecerējusi. Tas noteikti ir daudz labāk nekā radīt vēl vienu pusdokumentālu vēsturisku notikumu atreferējumu video formātā. Kas, protams, nepadara šo konkrēto filmu labāku un skatīšanos patīkamāku. Filma tukšu emociju un skaistu bildīšu cienītājiem.
.

Vērtējums: 2 / 5

.