Pēc 140 gadiem… [filma: Elysium / Elizeja]

 

Pirms kāda laika vairāki režisori viens pēc otra, piedāvājot savas filmas, kopā atvēra jaunu lapu sci-fi jeb tā saucamajā zinātniskās fantastikas žanrā, radot pavisam citādāku šāda tipa filmu tēmu atmosfēru, vizualizāciju un stāstījuma veidu. Visiem kā vienam, vienalga vai tas bija filmas Cloverfield (2008) autors Matt Reeves, Monsters (2010) režisors Gareth Edwards vai District 9 (2009) veidotājs Neill Blomkamp, visu trīs vienojošā iezīme bija specefektu un filmas gaisotnes veidošana maksimāli reālistiski. Tas, ka Cloverfield un Monsters gadījumā ar šo klātesamības un reālistiskuma sajūtu nācās samaksāt diezgan neierasti – filmās viepļi un monstri aizņēma pavisam mazu ekrānlaiku (daži teiks, to praktiski vispār nebija), mani tas personīgi neuztrauca, jo tika sasniegts ļoti īpašs un oriģināls rezultāts.

 

Diemžēl visas radošās un citādās pieejas briesmoņfilmu un nākotnes vīzijās nav bez iemesla. Visas šīs filmas tika radītas par Holivudas mērogiem un izvēlētajam žanram ļoti mazām naudām. Distric 9 un Cloverfield tie bija aptuveni 25 milj. $, bet visknapākais, filmas Monsters 500 tūkstošu $ budžets vispār šķiet smieklīgs – mūszemē filmu par basketbolu uzņem par lielāku summu.

 

Nav noslēpums, ka naudas trūkums veicina izdomu, bet izdoma kurbulē attīstību. Kā arī nav šaubu, ka milzīgajai filmu fabrikai “Holivuda” naudas ir gana. Lai viss nebūtu tik vienkārši – fabrikā svaigas idejas ar vienu roku tiek smacētas nost kā parāk eksperimentālas (jo ietver sevī pārāk lielu risku), bet ar otru roku drudžaini ganītas pa dažādiem filmu festivāliem (jo gatavais produkts ir notestēts uz auditoriju un var laist masveida ražošanā).

 

Tā nu viņi tur ņemās un cīnās, kamēr dažiem režisoriem uzspīd veiksme un tiem tiek piedāvāts uztaisīt kaut ko līdzīgu kā savu mazbudžetnieku, tikai šoreiz par lielu naudu – nu tā, lai ir sprādzieni, gārdzieni, viss spīd un laistās – izskatās šiki. Tā Cloverfield režisors tika pie savas lielfilmas Dawn of the Planet of the Apes, Gareth Edwards savu Monsters tematiku varēs vērienīgi paturpināt jaunajā Holivudas versijā par japāņu monstru Godzilla (abas filmas uz kinoteātru ekrāniem 2014. g.), bet Johanesburgā dzimušais režisors Neil Blomkamp filmā District 9 aizsākto nākotnes lielpilsētu nabadzīgo rajonu likstas var turpināt šīgada sci-fi grāvējā Elysium. Attiecīgi, kā mēļo, ar neierobežotu finansiālo atbalstu, veidot grieķu reliģiskajos rakstos minēto Elizejas lauku jeb izredzēto pēcnāves atpūtas vietas, kur laimīgi un aizsargāti no neapmierinātās un vardarbīgās civilizācijas daļas dzīvo bagātnieki. Patiesu netaisnīguma stāstu ar pašu Matt Damon un Jodie Foster galvenajās lomās.

 

Izklausās gana vērienīgi un glancēti? Jā, tā arī ir. District 9 lokālais skatījums ir zudis gandrīz kā nebijis. Ja nu vienīgi tas, ka hameleons un ārkārtīgi talantīgais aktieris Matt Damon par visām varītēm mēģina iejusties nabadzīga spāņu izcelsmes Maksa tēlā, kas jau agrā bērnībā savai draudzenei apsolījis sakrāt naudu un viņu reiz aizvest uz apsolīto zemi (vai precīzāk milzu kosmosa staciju “Elizeja”, kas “karājas” gaisā tikpat šķietami neaizsniedzamā attālumā kā Mēness), kur viņi varēs dzīvot ilgi un laimīgi. Izklausās baigi sieraini (cheesy)? Jā, tā arī ir. Bet. Tas arī ir vienīgais, kaut jāatzīst ne maziņais, aspekts, kas Elysium traucē būt par nevainojamu sci-fi bojeviku.

 

Elysium turpina District 9 aizsākto citplanētiešu/robotu savdabīgo, bet fantastiski reālistisko estētiku, kurā skatītājam kā pēc šablona netiek aizmālētas acis ar lāzeriem, milzu sprādzieniem un vēl sazin kādiem brīnumiem, kas liek aizmirst par galveno – realitātes sajūtu. Neil Blomkamp centieni veidot mazu filmu par milzīgu naudu daudzejādā ziņā attaisnojas un mirkļos, kad darbība nenotiek ar vērienīgu skatu fonā, kurš tā vien kliedz par naudas maisiem, kas iztērēti filmas tapšanai (it kā jau Elysium veidošanai iztērētie 100 milj. $ salīdzinot ar prātam neaptveramajiem 215 milj. $, kas iztērēti Lone Ranger tapšanai, ir salīdzinoši maza summa, bet tik un tā – tā ir milzīga nauda), filma kļūst par ļoti īpašu notikumu un aizraujošu spraiga sižeta filmu, kas spēj pārsteigt un atsaukt atmiņā to īpašo sajūtu, kad deviņdesmitajos gados VHS kasetēs skatījos kādu sci-fi žanra filmu. Turklāt, vairākas apšaudes ainas pozitīvā ziņa atgādina first-person-shooter videospēļu pieredzi un filmas Gamer stilistiku.

 

Nākotnes revolucionāri vai vienkārši citādāk domājošie, kas nostājas pret pastāvošo varu un arī Elysium, kā jau ierasts šāda tipa stāstos, ir tērpti dažādās lupatveidīgās drānās ar ādas elementiem. Godīgi sakot, tas ir nedaudz jau apnicis, bet šeit tas nav tik uzkrītoši pavirši kā, piemēram, filmās Oblivion vai Lockout. Pīrsingi un tetovējumi, kā izrādās, arī pēc 140 gadiem būs modē, bet drum’n’bass un dubstep šībrīža šķietamais noriets ir mānīgs – klubos tas dārdēs arī tālajā nākotnē. Bet varbūt tie bija kaut kādi oldies klubi…

 

Pieņemu, ka arī par sterilajiem, pat savā ziņā neinteresantajiem tēliem Elysium saņems daudz nopēluma, bet, manuprāt, šajā filmā tas jāuztver kā struktūra, karkass, kas pretēji pastāvošajam uzskatam nav tik monolīts. To izrādās var sagraut, tikai jāatrod vājais punkts. Un, protams, šāda filmas struktūra ir katrā otrajā bojevikā, bet izvēlētais ritms, stils un noskaņa padara filmu Elysium īpašāku.

 

Varat minēt vai Matt Damon varonim, izbijušajam auto zaglim, kuram atlicis dzīvot vien piecas dienas un jāstājas pretim Sharlto Copley (režisora aktieris-mīlulis, kuru, es domāju, pavisam droši varam sagaidīt visās viņa filmās) tēlam, principā terminātorveidīgam radījumam (ninja-āāā!), vārdā Kruger, tas izdosies?

4 stars

 

 

 

 

Skaists Mondo filmas Elysium plakāts:

Metropolis - Final