Perfektā kompozīcijā [filma: Great Beauty / La Grande Bellezza / Dižais Skaistums]

Režisora Paolo Sorrentino filmas vienmēr ir bijis kaut kas īpašs un skaists. Šī režisora darbus bez liekuļošanas un citu žanru, stilu un formu kino noniecināšanas, saucu par īsto kino. Kino ar lielo burtu. Kino, kas ir mākslas darbs tīrā formā un momentāna (vismaz man) klasika. Šīgada lielāko kinobalvu Labākās Ārzemju filmas nominācijās droša kandidāte, Sorrentino jaunākā filma “Great Beauty / La Grande Bellezza” nav izņēmums. Tā vēlreiz apliecina, ka 43 gadus vecais neapolietis ir viens no mūsdienu dižākajiem režisoriem un meistarīgākajiem vizionāriem.

 

Režisora pazinējiem skaidrs, ka režisora iecienītais operators Luca Bigazzi, kurš filmējis visas Sorrentino pilnmetrāžas filmas, ieskaitot arī jaunāko Great Beauty, turpinās Sorrentino iepriekšējās filmās aizsākto stilistisko gājumu un lēni plūstošas ainas ar platleņķa objektīvu tvers skaistas un neparastas arhitektoniskās kompozīcijas, nezaudējot pamatīgumu un klasiska mākslas darba sajūtu. Tikai šajā filmā vienkārši skaistam eye-candy nāk klāt sižetiskā substance – protagonista jeb galvenā varoņa personīgais skata punkts uz viņa dzimto un mūžam apbrīnoto Romu. Tās arhitektūru, skulptūrām, mūziku un tēlotājmākslu. Būdams morāli iztukšots, garlaikots un laimīgā (?) kārtā finansiāli nodrošināts, veiksmīgs viena romāna autors Jep Gambardella nosvinējis savu 65. dzimšanas dienu, pēc četrdesmit gadu radošā pārtraukuma, sāk nopietni apsvērt sava otrā romāna rakstīšanu. Tikai problēma, ar ko saskaras ir neapskaužama. Kā cilvēks, kas apbrīno un spēj novērtēt visu sev apkārt esošo,  gadsimtiem krāto, mākslas bagāžu, var pieņemt lēmumu (saņemties) radīt ko jaunu nebūdams pārliecināts par tā jēgu un cieņpilnu līdzās pastāvēšanu?

 

Es nezinu, vai par citiem Sorrentino darbiem es tā varētu teikt, bet jāatzīst, klīstošās runas par viņu kā itāļu dižākā režisora Federico Fellini rokraksta turpinātāju, saistībā Great Beauty ir pat ļoti pamatotas. Arī pats režisors neslēpj savu mīlestību pret šo klasiķi un atzīst, ka viņa jaunākā filma ir cieņas izrādīšana Fellini. Tā nekādā veidā necenšoties kopēt meistara darbus La Dolce Vita un 8½, bet gan godpilni stāv to ēnā.

 

Savā ziņā apbrīnojami, cik organiski Great Beauty apvieno jau minētās Fellini klasiskās filmas ar šogad atkal ekranizēto Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna Great Gatsby stilistiku – ballīšu atmosfēras spožumu un postu. Tikai Sorrentino ir izdevies saglabāt skumju cilvēcīgumu, kaut aiz inteliģences un sabiedrības krējuma pūstošās grācijas paslēptu. Filma papildināta ar satīriskām, liekulīgām, asām un pat nepatīkami patiesām sarunām par sarunas dalībnieku būtību. Kā arī ēteriskām, atmiņu pilnām pārdomām par galvenā varoņa jaunību, kad viss šķita svaigs un interesants, vecumdienu apjausmu par izšķiesto laiku, kopā veidojot ārkārtīgi spilgtu un kontrastainu kokteili, kur ikviena sastāvdaļa ir savā vietā un veido perfektu kompozīciju, nu gluži kā filmas ievadā redzamās operatora veidotās kompozīcijas.

 

Iesaku!

Vērtējums: 5 / 5