Perfektuma nepietiekamība [filma: The Grand Budapest Hotel / Viesnīca “Diženā Budapešta”]

Ik pa laikam uzrodas filmas, kuru lielākais mīnuss ir stila dominēšana pār tās saturu – vizuālais noformējums izspiež no filmas jēgu un jelkādu dramaturģisko materiālu, tādejādi filmu padarot par smuku, kustīgu bildīšu virknējumu. Diemžēl, bet citiem par laimi, režisora Wes Anderson daiļradē var novērot progresējošu vēlmi iet šajā virzienā. Viss gan nav tik vienkārši un, kā iespējams daudziem šķitīs, negatīvā nokrāsā. Wes Andersona katra nākamā filma apliecina, ka režisors nevis stilizē un aizraujas ar filmas dekorācijām, aizmirstot par filmas substanci, bet gan mērķtiecīgi stilu padara par substanci un filmas jēgu. To arī apliecina viņa jaunākās filmas The Grand Hotel Budapest galvenais varonis M. Gustave un viņa melanholiskais garastāvoklis, runājot par aizgājušo laiku, kad cilvēkiem bija stila izjūta un prastums bija kaut kas, ko varēja sagaidīt tikai no neizglītotiem un nabadzīgiem ļautiņiem.

 

Protams, tas ir diskutabli, cik ļoti efektīvi ir veidot filmas par stilu, tās veidojot kā ar millimetru nomērītā vienādā stilistikā. Manuprāt, tas līdzinās datora ekrāna tapetei jeb bildei ekrānvirsmas fonā – viņu var mainīt kādu vien gribi, bet nemainās fakts, ka tas ir un paliek plakans un nedzīvs ekrāns. Nenoliedzami, ka lineārās un tikai taisnleņķa kameras kustības ir ļoti specifiska un interesanta pieeja filmas vēstījuma attainošanai, bet vai tas der visu žanru un notikumu attainošanai? Jau gandrīz desmit filmās.

 

Tas pats jāsaka par režisora pastāvīgo aktieru trupu, kurā visi ir virtuozi un talantīgi aktieri, un to devums unikāls. Tikai problēma ir tā, ka arvien biežāk šķiet, ka viņi piedalās arvien absurdākās etīdēs un kariķē pašu izveidotos etalontēlus arvien vairāk un vairāk līdz tie kļuvuši par kaut ko līdzīgu vecam jokam. Ir jau smieklīgi un konstanti asprātīgi, bet nav svaiguma izdarībās – kādās pidžammai līdzīgās drēbēs būs ietērpts Bill Murray un vai Jason Schwartzman jaunākajā filmā būs ūsas nešķiet interesanti, turklāt arvien mazāk amizanti. Ļoti ceru, ka turpmākajās filmās režisora ierastie aktieri parādīsies retāk un retāk, ļaujot jaunajiem iedvest svaigumu, kā arī, manuprāt, mazāks aktieru sastāvs filmas padarītu tikai cilvēcīgākas un mazāk mehāniskas.

 

Bet pie malas skumjo noti! Kas nelika man mieru skatoties Wes Anderson jaunāko filmu, Grand Hotel Budapest kopumā ir spēlfilmas versija viņa paša veidotajais multenītei Fantastic Mr. Fox un moderns veltījums screwball comedy žanram. Filmas notikumi risinās kādā fiktīvā valstī Zubrowka, kurai slāviskais un monarhija nav sveša, tādēļ vēstījums, kas pasniegts trijos (vismaz) līmeņos – stāstītājs stāsta par stāstītāju, kurš stāsta filmā notiekošo, nu ļoti atgādina slavenās koka lelles “matrjoškas” principu, ir jauks stila elements visam turpmāk filmā notiekošajam. Budapest ir režisoram jau ierasts pedantisma un detalizācijas paraugdemostrējums, kur sīkumos nav kur piekasīties. Fani, kā jau ierasts, varēs pavadīt ilgu laiku spiežot pauzi katrā ainā un sajūsminoties par jaunatklātām detaļām dekorācijās. Turklāt, par spīti progresējošam režisora melanholiskajam noskaņojumam, jaunākā filma ir ļoti aktīva un pilna multeniskas spriedzes. Sķiet, ka tas arī ir, kas ļauj skatītājam sagremot, bet sižetiski nesadrumstalo notiekošo, filmā iekļaujot tik plašu un atpazīstamu aktieru sastāvu.

 

Secinājums – režisors turpina iesākto un jau kuro reizi pierādās, ka arī perfekciju ir iespējams pielabot un padarīt perfektāku. Jautājums tikai, vai tas ir vajadzīgs un vai tomēr nevajadzētu tam likt punktu – nesagaidot lejupslīdi. Mēģināt veidot ko jaunu – no pašiem pamatiem.

 .

Vērtējums: 4 / 5

.

.