Pie Zaļā luktura nav jautrības [filma: Green Lantern]

Green-lantern-movie-poster-banner-corps-mtv-branded

 

Zaļais lukturis… labi nesākšu par nosaukumu vispār neko teikt, galu galā tā nav veidotāju vaina un visticamāk tiem arī nav nojausma no kurienes oriģinālās idejas – komiksu grāmatas autori ķēruši ideju par zaļu lukturi. Es saprotu burvju gredzens, kas ļauj uzburt visu ko vien prāts spēj iztēloties, ir katra puišeļa sapnis, bet lukturis – lādētājs, tas jau ir pirmais no daudzajiem muļķīgajiem faktiem šajā stāstā un attiecīgi filmā traucē to (kaut vai truli) baudīt.

Lai arī kārtējā šīs vasaras supervaroņu filma Green Lantern ir sapulcējis ap sevi diezgan daudzsološu aktieru komandu – pārsvarā nepareizajās (izņemot TV seriālā Two Guys, a Girl and a Pizza Place un nesenajā soloizgājienā Buried) lomās izvēlētais, bet sakarīgais Ryan Reynolds, jaunās paaudzes Kerija Bredšova, smukulīte no seriāla Gossip Girl Blake Lively, un šarmantais bagātnieks no pagājušā gada filmas An Education Peter Sarsgaard, filma ir pilnīgi un galīgi garlaicīga. Kā arī nepievilcīga savā izdomas skopumā.

Ir sajūta, ka veidotājiem ir uzspiests veidot šo filmu un viņiem pašiem riebjas šis vienkāršais – visur jau redzēts – supervaroņa sākotnes stāsts. Šī ir pirmā pārcilvēku filma, kas sašūta ar tik baltiem diegiem, ka filmas laikā pat sāku domāt kas vēl no klasiskajiem izgājieniem te nav ielikts. Jā, burtiski ielikts, jo sižets sastāv no ainām, kas visas jau kaut kur ir redzētas un mainās kā diapozitīvu kadri uz balta (šajā gadījumā zaļa) palaga.

Runājot par zaļā fona izmantošanu. Biju pārsteigts cik uzmācīgi, attiecīgi nemākulīgi, bija izveidotas dekorācijas un apgaismojums. Visas dienas gaismas nospodrinātas līdz līmenim, kas liek domāt ka mēģināts parādīt kāda sapni, visas telpas tik neīstas jeb butaforiskas kā uz teātra skatuves vai veikala skatlogā.

Visbeidzot, burvju gredzens, kas spēj visu, beigās izrādās iesprostots aprobežota zīmuļa prātā, kas cīņā ar starpgalaktikas pašu nelabo (ja kas, lielā (un vienīgā) sadursme augstākais ilgst tikai kādas desmit minūtes) labākais ko spēj izspiest no savas iztēles ir ložmetējs un katapulta.

Filma ir spilgts piemērs pieaugošajam akacim kuru neatvairāmi veido Holivuda pati sev. Nebeidzamajiem jaunajiem un atjaunotajiem supervaroņu stāstiem arvien retāk ir kāda odziņa un skatītājiem arvien retāk ir sajūta, ka šis ir kaut kas neredzēts. Var jau mainīt tērpus galaktikas un superspēkus, bet ja karkass visu laiku ir viens un tas pats – vecais, tad agrāk vai vēlāk viss nodils līdz pakāpei, ka cauri spīd. Nu gluži kā šīs filmas gadījumā – spožs, krāsains, bet bez azarta un prieka veidots bērniem paredzēts stāsts.