Pilsētas pastkarte [filma: 7 Days in Havana / 7 días en La Habana / 7 dienas Havanā]

Skaidrības labad un arī šādu filmu regularitātes dēļ silti ieteiktu, filmām, kas veltītas kādas konkrētas pilsētas raibās ikdienas atainošanai un visbiežāk mīlestības apliecinājumu nodošanai skatītājiem, nosaukumus veidot pēc vienota principa: Pilsētas nosaukums, es tevi mīlu. Daži zināmākie Paris, je t’aime un New York, I Love You seko šim principam, bet teiksim Burning Palms, kas nav gluži mīlestības apliecinājums, bet arī spilgti ilustrē vispārpieņemto sačakarēto cilvēku emocionālo stāvokli Losandželosā, pavisam labi iederētos šo filmu sēriju alternatīvajā papildsadaļā blakām tulīt iznākošajai Tbilisi, My City. Jo galu galā tās visas veidotas ilustrējot cilvēku ikdienu un sajūtas kādā no šīm pilsetām. Kāds ir laimīgāks cilvēks, cits pelēks un nepamanāms, vēl kāds piedzīvojis lielu nelaimi, bet citi urbānajā burzmā joprojām atrod saikni ar dabu un pakļaujas dabas neizdibināmajai mistikai.

 

7_days_in_havana_a_l

Tā arī jaunākais pienesums “pilsētu ilustrācijas” filmu sarakstā – 7 Days in Havana / 7 días en La Habana, kas veidota kā vienas nedēļas notikumu izklāsts, būtu tikpat labi saucama Havana, I love you. Filma salipināta kopā no septiņām īsfilmām, kuras veidojuši septiņi dažādi režisori. Saku salipināta, jo par vienotu filmu to nenosauksi. Ne sižets, kaut arī dažu atsevišķu personāžu ceļi mijas ar citu dienu varoņiem, ne īsfilmu stils nav vienoti, tādēļ rada sadrumstalotu un ļoti saraustītu stāstījumu.

Tumblr_m9eq1vykqs1r0lrco

Katras dienas īsfilma no sava skata punkta, sniedz papildieskatu par jau tā klasiski zināmiem faktiem – mūžīgās svelmes, ruma un mūzikas pilsētu Havannu. Te amerikāņu vīzdegunīgie un pašpārliecinātie tūristi, no vietējo viedokļa raugoties, tiek uztverti kā karikatūriski tēli no septiņdesmito gadu filmām. Te Emir Kustrica tā arī neatguvies no svelmes un alkohola reibuma ieradies uz Kubas filmu festivālu, saņemt goda balvu, riebumā bēg no filomāniem, kas viņu dievina, un, izbaudot nomaļas mājas ballītes jam session, atrod savu īsto Havannas sajūtu. Dažās epizodēs tiek rasta organiska sasaiste starp aklu sekošanu kristietības tradīcijām un dažādu cilšu paražām ar it kā nevēlamu īpašību izdzīšanas paņēmieniem, bet citā spilgti ilustrē Havannas (un kopumā arī Kubas) nemainīgumu, un jāsaka, atpalicību, kur karalim līdzvērtīgā vadītāja stundām ilgā TV translētā uzruna tautai parastajiem cilvēkiem ir diezgan mazsvarīga un nesaistoša. Tie nesteidzīgā un vienaldzīgā manierē pavada savas dienas pie pusgruvušām ēkām un labākajā gadījumā ik pa laikam pārmij kādu vārdu ar garāmgājēju vai kaimiņu. Citi izdzīvojot gaišās nākotnes sapni, kas sola izraušanos no temperamenta un trokšņu pārpilnās nabadzības, tomēr izlemj palikt Havannā – dzimtajā un tuvajā pilsētā.

18170454

Arī šī, līdzīgi kā pārējās šāda mozaīkas tipa filmas, pie kādas piektās īsfilmas kļūst apnicīga. Sākotnēji svaigā un visādi patīkamā ideja pilnīgi dažādo stāstu un stilu jūklī rada ziņu sižeta efektu ar lielu informācijas apjomu, bez reālas sasaistes. Ja nu vienīgi ar vienu kopīgu vispārināto ziņu – šis viss notiek te.