Pretīgie prieki [filma: Spring Breakers / Neprātīgās Brīvdienas]

 

Iespējams, ir absolūti nebūtiski ko režisors Harmony Korine, Kids un Gummo autors, ar savu jaunāko, izbijušo Disney zvaigznīšu un James Franco izdarību pildīto filmu Spring Breakers / Neprātīgās Brīvdienas ir domājis mums pateikt. Zinot viņa (vismaz agrāko – neesmu sekojis līdzi) aizraušanos ar narkotikām un idejas unikalitātes kā tādas izcelšana, nepievēršot (vai piemirstot paskaidrot) uzmanību izpildījuma jēgpilnumam. Jau noskatoties viņa filmu Gummo nācās secināt, ka viņš ir režisors, kas brīvi un nepiespiesti ataino kādu sabiedrības degradējušos daļu, apzināti uzspēlēti izceļ tās nejēdzības kuras viņš tajā redz, atrod situācijas komisko pusi un bez pirkstu sejā bakstošas morāles pārlieku ilgi kavējas idejas, ne sižeta, izklāstā.

 

Ja esat pazīstami ar Die Antwoord, Dienvidāfrikas repgrupu un viņu apzināti pārspīlēto un vispusīgi banāli pasniegto hip hopa kultūras, mūsdienās tik izplatīti pārprasto izpildījumu, kas nu jau pāraudzis butaforiskā un seklā dzīvesstila bilžu grāmatā, jums Spring Breakers sižets un izspēlētās situācijas ir zināmas jau tagad. Bet ja māc vēl kādas šaubas, perfekta filmas struktūrālā un idejiskā līdziniece ir Harmony Korine īsfilma Umshini Wam.

 

Tikai šoreiz, lai joks un saldsērīgā būtība spēcīgāk pasniegta, Spring Breakers aktieru sastāvā pieaicināti daudz lielāki vārdi nekā Harmony Korine filmās ierasts. James Franco, Vanessa Hudgens, Selena Gomez, Ashley Benson klātesamība filmai nodrošina pamatīgu publisko šausmināšanās faktoru un paceļ ļoti būtisku problemātiku kopumu.

 

Pirmkārt, jau abu Disney televīzijas publiskā bērnudārza absolvenšu atklāti seksuālās izdarības un pīšanās ap gansta reperi idiņu, James Franco tēlu, raisa pārdomas par acīmredzamu pedofiliju un tās akceptēšanu kā normu. Otrkārt, puslīdz intelektuālam cilvēkam skaidri redzamais, nepārprotami, traģikomiskais pašsludinātais ielu karaļa un patērētājkultūras upura tēls liek apdomāt, vai patiešām Jersey Shore, Keeping up with Kardashians, Meet the Barkers utml šovu eksistence “neizskalo” jaunās paaudzes smadzenes, radot paradoksu, ka šovi, kas televīzijā iekļaujas kategorijā “realitātes šovs”, pārāk lielai cilvēku grupai, kas notic radītajai fikcijai, patiešām kļūst par realitāti. Tik pat shematisku, seklu un ačgārnu.

 

Jaunā MTV paaudze, kurai videoklipi vairs nav tie kas veido “dzīvesstilu”, bet gan realitātes šovi par cilvēkiem, kuri reiz izauguši ar MTV videoklipiem, savā komunikācijā lieto arvien prastākus un tiešākus izteiksmes līdzekļus, garastāvokļa maiņas un nespēja ar to tikt galā izraisa konfliktu jūru vai vienkārši lieki ārišķīgas darbības ir kreftīga šova sastāvdaļa. Un kas šajā situācijā vistraģiskākais – šovs nenotiek tikai televīzijā, pasākumā vai happeningā, bet gan nepārtraukti, ikdienā. Iesprostojot cilvēkus savos plakanajos tēlos, kamēr tie par tiem pilnībā arī pārtop. Izklausās truli un neticami, bet diemžēl tā ir realitāte, par kuru režisors Harmony Korine, zinādams, ka nespēj mainīt, skumji pasmejas.

 

Filmas vizuālais un audiālais noformējums arī raisa divejādas sajūtas. Filmas operators Benoit Devie (Enter the Void, Irreversible), veidojot atsauces uz tūkstošiem “nauda pa gaisu, šampanietis līst un pakaļas kratās” tipa trula patosa pilnajiem hip-hop mūzikas videoklipiem, zināmā mērā piespiež priecāties par pievilcīgo vizualitāti, kaut apziņa skaidri apzinās redzamā īsto, ne tik patīkamo dabu. Tā arī audiālais izpildījums aizņēmies no dziesmām nepārtraukto tekstu atkārtošanās metodi (liela daļa filmas monologu tiek atkārtoti vismaz trīs reizes), līdz tie iesēžas prātā uz palikšanu (filmu redzējušie 100% jau atsauca sev atmiņā spilgtāko frāzi). Visai jokaini, bet perfektās duālās audiovizuālās putras viena no svarīgākajām sastāvdaļām ir Skrillex mūzika, kas pārsteidzoši organiski mijās ar Cliff Martinez (Drive, Solaris, Traffic) atmosfēriskajiem skaņdarbiem. Bet visa nokauts un filmas amizantā katarse ir, pēc rozā bandītu cepurēs, ar baltu vienradzi uz pieres tērpto daiļavu, kuras rotaļājas ar automātiem kā cukurgailīšiem, klišejisku frāžu pārbāztā lūguma, James Franco izpildītā Britney Spears dziesma Everytime.

 

Nevaru nepieminēt šībrīža visinteresantākā Holivudas (jaunā) aktiera, multimākslinieka James Franco aktierspēli. Atveidojot narkodīleri, reperi un krutāko tusiņu veča tēlu, kuram par prototipu ņemts reāls cilvēks ar iesauku RiFF RaFF (pat nav nemazākās motivācijas uzmeklēt šī pseidonīma skaidrojumu; viņa komentārs un plāni pēc filmas noskatīšanās), viņš sasniedzis tādu ticamības līmeni, ka pat ekrāna partneres no viņa mazliet bijušās arī ārpus filmēšanas laukuma. Bet mazajai Selanai Gomezai īsts pārbaudījums bijis scenārijā neesošas un spontānas aci pret aci intensīvas ainas filmēšana, kurā James Franco tēls Alien atzīst, ka tieši viņa, no visām četrām draudzenēm, ir vissimpātiskākā. Presē izdaudzinātā Franco metode saglabāt un “neiziet” no tēla arī ārpus filmēšanas laukuma ir stipri pārspīlēta. Gluži vienkārši, aktierim no profesionālā viedokļa esot ērtāk bijis nepārtraukt runāt ar filmā dzirdamo akcentu, bet katru dienu uzlikt/noņemt zelta zobu uzlikas būtu bijis pārāk dārgs un ilgstošs process.

 

Manuprāt, Harmony Korine ar Spring Breakers, izmantojot dokumentālus elementus (filmēts Floridā, ASV – populārākais pavasara brīvdienu tusētāju galamērķis, un filmas ainās piedalījušies reāli cilvēki), ir izveidojis hiperbolisku un pretrunīgu filmu, kas lielu daļu amerikāņu vecākus padarīs trakus un pamatoti liks šausmināties. Bet mūszemes vecākiem, mazliet maliņā stāvot, atgādinās, kas par daudz, tas par skādi.

stars 3