Rajona kāmīši visur ir vienādi [filma: Fish Tank]

Fish_tank1

Visiem (daudziem) gribās redzēt kā dzīvo bagātie. Vai arī viņiem ir problēmas un kādas tās ir. Vai citās vietās un zemēs dzīvojošie arī raud un smejas par tām pašām lietām. Vai iepērkas veikalos un kādas preces viņi pērk. Ar kādiem auto brauc un kur izklaidējas.


Tā nu cauriem vakariem cilvēki sēž pie TV ekrāniem un skatās šovus kur bagātnieki… vai slavenības.. kas dēļ savas „īpašās” būtības tūliņ kļūs bagāti, izrāda savas mājas, draugus un ikdienas gaitas. Bet kāda tam jēga? Redzēt kā (ka) citi dzīvo labāk, savādāk vai citur? Tur nav stāsts, risinājums, secinājumi. Ir tikai iztirzājums viņu dzīvēm (labi ja). Sanāk, ka tas kāds zvēru dārza sindroms – skatīties nesaprotot vai neiedziļinoties, kas kāpēc notiek un kāda tam ir dziļākā sakne.


Par šīm saknēm un iemesliem, kas ir kā un kāpēc, ir režisores Andrea Arnold otrā pilnmetrāžas filma Fish Tank, kas tulkojuma ir akvārijs un kalpo kā simbols galvenās varones dzīves vietai. Rajonam, kas pildīts ar skaļu monotonu masu, šķietami iesprostotu četrās sienās un nebeidzamā cīņā par gaisu viens otru gāna pie pirmās izdevības. Jo uz mirkli izlādējoties taču paliek labāk!

 


Uz ielas vai mājās galvenā varone Mia ir labāk redzama ejot nekā nākam. Uz ielas viņa lamājas, kaujas un pārkāpj likumus, bet mājās viņai cīņā jāpiekāpjas savai mātei – naktsmājas ir vajadzīgas. Jaunās aktrises Katie Jarvis sniegums ir šokējoši patiess, ne tikai tādēļ, ka mēs to varam salīdzināt (pārliecināties) ar kādu no Maximā redzamajiem tipāžiem un to raksturīgajiem uzvedības scenārijiem, bet tāpēc, ka aktrise ir uzaugusi tieši tādā pašā Londonas rajonā kā stāsta varone un lomu ieguvusi režisorei to ievērojot strīdoties un bļaustoties vilciena pieturā.


Filmas pievilcība ir tās nepaskaidrojošajā formā – netiek izlikts pa plauktiņiem, kas ir Mia, kāpēc viņa neiet skolā, kāpēc viņai nav draugu, kāpēc viņa katru dienu un pie katras iespējas lieto alkoholu, kāpēc māte ir vientuļā māte ar divām meitām un kāpēc Mia ir tik svarīgi atbrīvot puspamestā stāvvietā pamanītu pieķēdētu zirgu. Viss filmas stāsts tiek fokusēts un pasniegts no Mia skata punkta, kur nekas nenotiek plānveidīgi, secīgi vai loģiski…no normālas ikdienas perspektīvas skatoties. Viņas ikdienu aizpilda bezmērķīga klaiņošana un lamas, kas mazās sievietes uztverē ir gluži normāls dzīves ritējums un saskarsme ar apkārtējiem.

 


Lai arī stāsts noslēdzas ar aizceļošanu uz citu pilsētu – izkļūšanu no rajona akvārija, nekas neliecina, ka saņemtie nepareizu motīvu virzītie komplimenti un situācijas patiesās nopietnības neaptveršana neatkārtosies arī tur. Un nav garanta, ka cerību zirgs nenomirs neatbrīvots arī nākamajā vietā.

 

P.S. Filmas vizuālais noformējums kalpo par spilgtu piemēru, ka rokas kamera, kas mazliet kratās un šūpojas, var būt ne tikai kā strauju notikumu precīzākas attainošanas instruments, bet arī kā dokumentālas noskaņas sniedzējs nepaliekot tikai par ko tādu, ko redzam realitātes šovos. Šeit dokumentāla rakstura kadri nemanot mijās ar fotogrāfiski izsmalcinātām ainām un gaismas spēlēm.