Rajonā nonākusī Alise [filma: Malice in Wonderland]

Malice-in-wonderland-poster

Simon Fellows filmas Malice in Wonderland (2009) stāsts balstīts, uz visiem zināmā, Lewis Carroll stāsta Alise Brīnumzemē pamata. Bet šeit ir jāsaka, ka šī līdzība ir vēl nosacītāka nekā Tim Burton krāšņajā versijā par šo krāsaino un dīvaino piedzīvojumu.

Amerikāņu studente Londonā bēgot no izsekotājiem, notriec taksis. Pamostoties viņa konstatē, ka ir zaudējusi atmiņu un nezina kā nokļuvusi Londonā, ko tur meklē un kā viņu sauc. Tā kā taksis bija lielā laika trūkumā, izlēma Alisi ņemt sev līdzi un pēc tam, kad savas darīšanas būs galā, aizvest viņu kur nu viņai vajadzīgs. Kā jau bija gaidāms, viss nebūs tik vienkārši. Alise pa ceļam satiek ārkārtīgi dīvainus, bīstamus, lišķīgus un mantkārīgus tipāžus, kas uzzinot, ka Alise, miljonāra meita, ir pazudusi un par viņas atrašanu tiek solīta milzu nauda, uzsāk cīkstēšanos savā starpā – par to kurš nu būs lielās naudas saņēmējs. Interesantajā un šausminošā ceļojuma laikā Alise saprot, ka nekas nav tā kā tas pirms tam šķitis un mīlestība ir atrodama visneiedomājamākajās vietās.

Filmā, kas paspēja iznākt vēl pirms Tim Burton lielbudžeta šī stāsta ekranizējuma, atšķirībā no Disney bērniem domātās versijas krāšņajām vizuālajām peripetijām, ir lielāks akcents uz dialogiem. Sevišķi uzteicams ir Whitey (no oriģinālā White Rabbit) lomas atveidotājs Danny Dyer, kas viens pats ir filmas vērts. Viņš spēja būt nervozs, mantkārīgs, pazemīgs, neiejūtīgs, bet tajā pašā laikā saglabāt filmā labo tēlu un būt, principā Alises vienīgā cerība kaut nedaudz tikt skaidrībā kur ir nonākusi un, kas pats galvenais, kā no turienes izkļūt.

Šīs abas Alises versijas nav salīdzināmas, ne vizuālā ziņā, ne scenārija un arī ne no aktieru sastāva viedokļa. Abās ir pieļautas stipri lielas atkāpes no oriģināla – tā ka no tā ir palicis tikai pliks skelets ar vadlīniju par apjukušu meiteni pasaku (murgu) pasaulē. Malice in Wonderland veidotāju aizstāvībai es varētu teikt, ka visas izvēles ir pamatotas un loģiskas un bijušas ar mērķi veidot Alises Brīnumzemē pieaugušo versiju ar reāliem cilvēkiem un šķietami reālām vietām un notikumiem. Turpretim Tim Burton izvēle par galveno tēlu padarīt Cepurnieku man šķiet bija kļuda un par filmas finālā redzamo kauju vispār negribas runāt. Es saprotu, ka šis stāsts ir par Alisi, kas atkārtoti, nu jau, deviņpadsmitgadīga meitene, nonāk Brīnumzemē un uzzina, kas noticis kamēr bijusi prom, bet oriģinālajā stāstā beigu sākums ir haotiskā tiesas sēde, kas ir kā kulminācija visām haotiskajām darbībām un runām visā stāstā. Tam pretim likt kautiņu ar pūķi man liekas vienkārši plika naudas pelnīšana ar mērķi cilvēkos izraisīt tā saucamo wow efektu. Personīgi man tas ļoti sarūgtināja un padarīja jau tā padrūmo filmu vēl mazāk domātu mazajiem skatītājiem. Arī es filmu atcerēšos tikai un vienīgi visu mazo un lielo mošķu vizualizācijas dēļ, bet ne dēļ interesantā stāsta un dialogiem, kas bija oriģinālā stāsta pamatu pamats.

Kā jau minēju Malice in Wonderland burvība ir dialogos un šķietami reālajās vietās, kurās Alise nonāk savā, ar tabletīšu palīdzību izpušķotajā, bet varbūt sakropļotajā, ceļojuma laikā. To tā īsti nevar zināt vai tabletes palīdzēja atbildēt uz visiem jautājumiem vai arī padarīja grūtāku šo ceļu, vietas dīvainākas un cilvēkus spocīgākus.