Rajona sapņi un cerības [filma: Cilvēki Tur / Люди там / People Out There]

Cilv

 

Turpinot manu aizsākto domu rakstot par Kolka Cool, kādam jābūt latviešu kino, lai tas neasociētos ar pilnībā izšķiestu naudu, kāda konkrēta cilvēka trulu ambīciju īstenošanu vai cieņas izrādīšanu par vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ veidotiem meistardarbiem, es ar lepnumu un lielāko prieku varu paziņot, ja jūs vēl neesat redzējuši Jura Poškus Kolka Cool, tad jums ir jau divas must see latviešu filmas, ko ierakstīt savā izdarāmo (skatāmo) darbu sarakstā.

 

Aika Karapetjana filma Cilvēki Tur jeb Люди там ir pilnīgi jauna un neizpētīta pasaule latviešu kino, kurā turpinot rakt varētu atrast daudz līdzīga rakstura un skarbuma, mūžīgās plēšanās par vietu zem saules un šķietamā taisnīguma meklēšanas lietu kārtībā stāstu, kas ļautu mums ieraudzīt, ka aiz katras urlas ir kāds atšķirīgs stāsts. Galīgi ne skaists un moderni iedvesmojošs, bet realitāti vēstošs, cilvēka dziļākās būtības un gluži vai dzīvniecisku instinktu demonstrējošs stāsts, kurā starp zobs pret zobu un ikdienas ritējumu ik pa laikam debesis mazliet noskaidrojas un ir (gan ar baltiem diegiem šūta, bet cerības pilna) vīzija, kā izkulties no tā purva, kuru dēvē par saviem draugiem un savām mājām. Bērnības draugiem, kas sekunžu laikā var pārmest kažoku un savā nekontrolējamā agresijā un nesavaldībā mesties tev virsū vai mājām, kurās uz nepareizajiem cilvēkiem neveiksmīgi vērsta skatiena dēļ var dabūt ar ķieģeli pa galvu.

 

Cilvekitur_kadrs_02

Tuvredzība darbībās un naivā ticība, ka ar brutalitāti var panākt praktiski visu, ir galvenā varoņa Jana mikrorajona dzīves skola. Zinot, ka viņš cēlies no intelektuālas ģimenes, Jans cenšas tai pretoties un meklēt izeju, bet, uzzinot, ka viņa izcelsme nemaz nav tik atšķirīga kā pārējiem rajona drauģeļiem, viņa pasaules uztvere sāk brukt. Turklāt saprotot, ka pārtikušā un it kā laimīgā dzīve, kuru viņš bija naivi iecerējis ar skaisto meiteni Sabīni, balstīta uz zombējošas reliģijas mašīnas, kas būtībā ir tikpat pretīga un nosodāma kā viņa pastrādātie noziegumi, viņš ļaujas dusmām un atriebjas par netaisnību dzīvē izdarot „vienu pēdējo darbu”.

 

Interesants fakts, ka filmā Cilvēki Tur lomas tēlo arī cilvēki, kas ar aktiermākslu ikdienā nav saistīti. Tas atsauc atmiņā un principā nostrādā tieši tāpat kāSteven Soderbergh filmāBubble, kas neizmantoja lomām nevienu profesionālu aktieri. Patiesākas realitātes atainošanai visas lomas atveidoja parasti cilvēki, viņu reālajās profesijās un viņu pašu mājās, tādejādi radot dokumentālo filmu skaudrumu, dzīvē bieži sastopamo trulumu un tam līdzi pastāvošo bezjēdzību. Kaut arī Aika Karapetjana filmā nav uzsvērts dokumentāls skata punkts, un filma ir ar ļoti skaistām, brīžam glorificējošām mikrorajoniem ainām, man filmā redzamie skolas gados tūkstošiem reižu caurstaigātie bezpersoniskie Purvciema un Pļavnieku pagalmi ar neskaitāmajām logu acīm, kurās katrā ir pa cilvēkam un pa stāstam, kas ikdienas dunoņā samīcīti bezpersoniskā masā, piedeva filmai izteiktu, tā pat kā dokumentālajā kino, stindzinošo realitātes „es tur esmu bijis” sajūtu.

 

Cilvekitur_kadrs_01

Uzskatu, ka šī sajūta ir ārkārtīgi vajadzīga un iztrūkstoša latviešu kino, un tikai tad, kad katrā filmā mēs varēsim saskatīt ko sev tuvu un pazīstamu, mēs sāksim iecienīt un apmeklēt latviešu filmas. Jo, piedodiet, ar kara drāmām un tukšiem patriotiskiem vēstījumiem cilvēkus parastos nepiesaistīsi. Ar varu nespēsi viņiem ieskaidrot, ka tas ir tas, kas viņam jānāk un jāskatās. Jā, piedāvāsi noskatīties bez maksas – noskatīsies, bet kāda būs tā pievienotā vērtība un ieguvums? Manuprāt tikpat liela kā no bezmaksas dāvaniņām veikalos.

 

Kā arī runas par lamu vārdiem un valodu, kādā tiek runāts filmās, ir jāaizmirst. Šādu filmu notikumi nav izzīsti no pirksta – tā ir realitāte un ļoti daudzu cilvēku ikdiena. No trulām pārraidēm, ne sevišķi intelektuālām filmām un degradējošas, naidu vēstošas mūzikas veidoti priekšstati par dzīvi un ceļu uz „laimi un pārticību”. Ikdiena par kuru būtu jārāda un jārunā. Un cerams, jāanalizē.

Vai tāpēc, ka tas ir depresīvi un bezcerīgi, tas nebūtu jārāda, attiecīgi – jānovēršas? Vai tāpēc, ka rupjības ir katra otrā vārda piedēklis un lietotā valoda ir krievu, šādām filmām nevajadzētu izlietot Latvijas valsts nodokļu maksātāju naudu? Te vietā paša režisora sacītais, kuram es simtprocentīgi piekrītu:  

apnika tas visas sarunas par valodam nevis par filmu, man uzdirst uz to visu! lai tie nacionalisti suka viens otram!

— Aik Karapetian (@AikKarapetian) February 20, 2012

 

 

 

Iespējams, ka Cilvēki Tur nepiedāvā neko jaunu. Teiksim, nepārsteidz un nešokē, bet te pirms iet un bļaut par to, ir jāpadomā – cik vēl daudz mums ir filmu, kas ir vizuāli tik sulīgi un tehniski tik augstā līmenī uzfilmētas? Cik daudz mums ir filmu, kas stāsta par mūsu cilvēkiem rajonos? Un stāsta tikpat sajūtamā līmenī kā angļu mikrorajonu kino paraugi. Par smacējošo sajūtu un kulšanos pa rajona dzīvi kā Fish Tank, par iekšējo cīņu ar ieradumiem, kas jau pārvērtušies instinktos, kā Tyrannosaur un sadzīvisko kriminālismu līdzīgi kā Down Terrace.  Ne cik daudz jau nav, un tādēļ jaunajiem, bet visvairāk jau vecajiem kino īdētājiem, jāatceras filmā redzamā galvenā varoņa t-krekla uzrakstu: Yes We Can, jāņem šī filma kā atskaites punkts un jāiet uz priekšu (ko filma jau arī “iekodē” ar Vējiem Līdzi bildi pie sienas Jana istabā), jo kā pēdējie filmas kadri un uzraksts uz somas liecina: New Star is Born.

Ypw22llzdfe0zys58cm5
People_there

foto no filmēšanas laukuma

P.S. Filmai ir labākais Latvijā tapušais treileris (pēc treilera var noskatīties making of videomateriālus):