Rīgas stāsti [filma: Pāri Ceļiem un Upei]

 

Dokumentālo filmu kompilācija “Pāri Ceļiem Un Upei” aizsākas ar krēslainu Rīgas vecpilsētas panorāmas skatu, kurā tālumā spīguļo gaismas un rosās cilvēki. Katrs savās darīšanās, pienākumos un vaļaspriekos veido stāstus par dzīvi Rīgā. Vispārīgi runājot, tāds arī ir šo septiņu režisoru darbu kopsaucējs – stāsti par Rīgas vietām un lietām, kuras veidojam mēs paši – rīdzinieki.

 

Pirmais filmas stāsts ir lietuviešu režisora Audrius Stonys “Rygos Valtys” jeb “Rīgas Laivas”. Tas līgani pāriet no filmas pirmās ievada ainas stāstā par Rīgas līča laiviniekiem, zvejniekiem. Skaistā kontrastainā bilde, kas būtībā ataino sūru un pat drūmu arodu, atgādina režisoru Lucien Castaing-Taylor un Véréna Paravel 2012. gada eksperimentālo dokumentālo filmu Leviathan. Arī stāstu par zvejniekiem, tikai daudz milzīgākā mērogā – Ziemeļamerikas zivjrūpniecības nozarē. Lai arī “Rīgas Laivas” nav tik mistisks un depresīvas atmosfēras pildīts stāsts kā Leviathan, tas noteikti tā kontrastaino dabu.

 

Turpinājumā ir vācu režisora Rainer Komers īsfilma “Daugava Delta” jeb “Daugavas Delta”. Skats uz Daugavas ieteku, ostas dzīvi, tās ikdienas iemītniekiem un makšķerniekiem uz mola. Lai arī vairumam īsfilmā redzamo cilvēku ikdiena nav saistīta ar upē notiekošo, pazīmes par dzīvesvietu pavisam tuvu ūdenim ir acīmredzamas. Režisors arī precīzi noķēris Vecmilgrāvja un Mangaļsalas iedzīvotāju profilu. Dažādās piepilsētas, bet “gandrīz kā laukos” dzīves atainojums poētiski tiek rezumēts uz mola pamanītajā uzrakstā: “Zili Mākoņi, baltas debesis, un jūra, tik liela un dziļa, te ir tā vieta”.

 

Kā trešais stāsts filmā ir austrietes Bettina Henkel “Theater Strase 6” jeb “Teātra iela 6”. Dokumentēts izteikti plānveidīgs pētnieciskais darbs par namu Vecrīgā, kur filmas galvenā varone, viņa arī režisore, ritinot loģisko ķēdi, liekot kopā simtiem arhīvā atrasto attēlu un dokumentu puzli, uzzina daudz jauna par šo namu un saviem senčiem, kuriem šis nams agrāk piederējis.

 

Nākamais stāsts “The Old Jewish Cemetery” jeb “Vecā ebreju kapsēta”, kuru veidojis Baltkrievijā dzimušais režisors Sergey Loznitsa (Счастье мое, Miglā), lai arī vizuāli veidots atturīgs, balināti melnbaltos toņos – nu gluži kā pelni, tātad atšķirīgs, tas atmosfēras un precīzas vietas īpašību notveršanas ziņā cieši saistās ar “Pāri Ceļiem Un Upei” pirmajiem diviem stāstiem. Arī šajā īsfilmā praktiski nav teksta, tikai pilsētvide, spilgtas atsevišķu sociālo slāņu ielu ainiņas un, protams, izbijušās kapsētas parkam līdzīgā ikdiena.

 

Dāņu režisora Jon Bang Carlsen amizantais, pat nedaudz psihodēliskais stāsts “Kattei i Riga” jeb “Kaķi Rīgā” gandrīz no kaķa skata punkta demonstrē atsevišķu kaķu ikdienas gaitas. Vienalga, vai tie ir Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova fotografētie, slavenie Rīgas domes iemītnieki, Zaķusalas televīzijas torņa peļu uzraugs, kādā Rīgas guļamrajonā dzīvojošs kaķu izstāžu laureāts – visus vieno dzīve Rīgā.

 

Pirmspēdējais stāsts, igauņu režisora Jaak Kilmi “Prugi Mahapanek Keelatud!” jeb “Piemēslot Aizliegts!” vēsta par dzīvi Lucavsalā. Tur vasarās mītošajiem dārziņu apsaimniekotājiem un to uzraudzi. Šķietami vaļīgo un bohēmisko vidi tās galvenā kontroliere, dārziņu biedrības “Jumpravsalas” vadītāja, ikdienas rūpīgi pieskata – kādu uzslavē, kādu sarāj, bet citu izprašņā par plānotajiem darbiem, lai sakoptu savu teritoriju. Stāstu caurvij komisks kundzītes kā kādas mācībiestātes pasniedzējas cienīgs pamācošais un viszinošais tonis, bet realitātes devai īsfilmas finālā redzam pavisam regulāru un ierastu skatu šādos piepilsētas lauku rajonos – degoša dārza būda, kuru ugunsdzēsēji ierodas dzēst tikai tad, kad tā jau pārvērtusies gruzdošu dēļu čupā. Tā režisors simboliski norāda šīs vietas izteikto sezonalitāti un cikliskumu, kur katrs posms var sākties no nulles un tas nekādi nekaitēs izbaudīt turienes dzīvi.

 

“Pāri Ceļiem Un Upei” noslēdzošais stāsts ir dokumentālista Jura Selecka (Šķersiela) “Ķīpsalā”. Tas Seleckim raksturīgā, vecmodīgi poētiskā stilā vēsta par Ķīpsalas, pārsvarā jau par Balasta dambja, iedzīvotājiem. Akcentē tās “prom no pilsētas” sajūtu un augsti novērtēto gleznaino ainavu, kā arī kontrastaino iedzīvotāju dzīvesstilu.

 

Patīkami, ka šādu mozaīkas principa stāstu apkopojumu kāds ir “Pāri Ceļiem un Upei” vieno katra stāsta ievadvārdi, kuros redzami attiecīgā stāsta režisori un viņu aizkadra komentāri par nofilmēto. Šāds projekts arī apliecina, ka ne tikai Rīgas 58 apkaimes ir katra pelnījusi savu stāstu, bet arī citas, daudz mazākas vietas un to iedzīvotāji ir interesanti pētniecisko darbu “objekti”.
.