Riplija kunga ēnā [filma: The Two Faces of January / Divas janvāra sejas]

Irāņu izcelsmes scenārists Hossein Amini, kurš savu atpazīstamību ieguvis sarakstot kulta filmu Drive, nu pieķēries kam citam, iespējams nopietnākam – pilnmetrāžas filmas režisēšanai. Protams, neviens negrib pieminēt, ka viņš savu roku pielicis 47 Ronin un Snow White and Huntsman scenāriju tapināšanā, bet, lai kopbilde patiesāka, šis fakts nav mazsvarīgs. Vienmēr jau var teikt, ka kaut kā jau tā naudiņa maizītei jāpelna… bet paši ļoti labi saprotam, ka haltūras šī vārda necilākajā nozīmē, nav nekas tāds, ko pieminēt paveikto darbu sarakstā. Ko ar to gribēju teikt? Spēt veiksmīgi izlaipot starp art house kino un mega kases grāvēju filmām ir ārkārtīgi grūti, vēl jo vairāk, ja tu esi to autors. Praktiski neiespējami, ka viens otru neietekmēs, un visticamāk ne tajā labākajā ziņā.

 

Diemžēl tieši šī mijiedarbība vai ietekme traucēja Hossein Amini režisētajā filmā The Two Faces of January. Nenoliedzami atsevišķu uzslavu režisors pelnījis, ka pasaulei atgādinājis par reiz iemīļotu filmu The Talanted Mr. Ripley un Hičkoka Stranger on a Train oriģinālmateriāla autori Patricia Highsmith – Two Faces of January scenārijs balstīts uz šīs rakstnieces tāda paša nosaukuma 1964. g. romānu. Bet vai nu iesācēja vēl mazliet nedrošais rokraksts vai minētās mētāšanās starp izteiktu komerckino un mazbudžeta smukbildes kino radītais apjukums, Two Faces of January skatīšanās laikā radīja sajūtu, ka kaut kas nav savās vietās, kaut kas pietrūkst, vai kaut kā ir par daudz, lai izveidotais kino nostrādātu kā iecerēts.

 

Neapšaubu režisora centību un stila izjūtu – Two Faces of January pārsvarā ir klasiskā kino ar patīkamu platlenķi objektīvu uzņemts kino, kas neskatoties uz to, ka uzņemts digitāli, ļoti atgādina garšīgo lentas graudainību un kopā ar nefokusā esošo objektu nelielo vizuālo (it kā) defektu veido filmas perfekti atbilstošo atmosfēru, kas būtībā ir liela daļa no pašas filmas stāsta. Bet. Lielākā filmas problēma ir tā, ka dotais stāsts nav diezcik oriģināls un izcilajiem aktieriem Viggo Mortensen, Oscar Isaac un Kirsten Dunst, kuri redzami izmisīgi cenšas izīst kaut kripatiņu vairāk materiāla nekā ir dots, paliek tukšām rokām un mazliet sevī vīlušies. Un šeit jāvaino tieši režisors. Diemžēl, bet tā tas ir. Tieši viņš ir atbildīgs, lai oriģinālmateriāls ekranizācijā tiktu apšūts ar kaut ko īpašu un viņam raksturīgu.

 

Nepārprotiet, šī nav slikta filma, gluži otrādi. Vienkārši viņa varēja būt kaut kas dikti labāks nekā ir. Un tas mazliet par daudz skumdina. Protams, te mazliet runa ar “ja tantei būtu riteņi” nokrāsu, bet gribētu atgādināt, ka tas laiks, kad varēja vienkārši ekranizēt labu romānu un visi pavilksies, ir pagājis. Kino un kino skatītājs ir stipri mainījies, kaut vai kopš 1999.g., kad pasaule iepazina un iemīlēja Anthony Minghella režisēto The Talented Mr. Ripley. Ja tas paredzēts kā autorkino, tad tam ir vajadzīgs izteikts rokraksts un vizuālais tēls, bet ja tā nav, tad filma visticamāk diezgan ātri pazudīs citu līdzīgu labu, bet aizmirstamu, kinolentu krāvumos.

.

Vērtējums: 3 / 5

.