Runājošie pērtiķi [filma: The Dawn of the Planet of the Apes / Pērtiķu planētas atmoda]

Domāju, ka noliegt režisora Christopher Nolan devumu mūsdienu lielfilmu attīstībā neuzdrošināsies neviens. Arī noliegt, ka viņa ar Inception un vēlāk arī Batman filmu sērija ir milzu budžetu filmu standartu pamainīšana uz labo pusi – progress, būtu gaužām muļķīgi. Bet lielie Holivudas masu produktu nīdēji piemirst, ka viegli (arī ērti) aizmirst par kvalitatīvo un labo, ja apkārt ir tik daudz mēslu, kas paredzēts tiem, kas uz kinoteātriem iet “atslēgties”. Tādēļ varbūt nenofiksēsimies, ka 99% vasaras kino ir nebaudāms žilbinošas plastmasas un skaļi sprāgstošas končas, par kurām, sevi saudzējot, būtu pēc iespējas ātrāk jāaizmirst.

 

Ar jaunāko Planet of the Apes filmu sērijas daļu, kurai dots nosaukums Dawn of Planet of the Apes un to režisē filmu Cloverfield un Let Me In galvenais vīrs, Matt Reeves, situācija ir interesanta, bet ne tik ļoti apmierinoša savā galarezultātā, cik ļoti entuziastiski uztverama. Planet of the Apes filmu seriāls (pat nepieminēsim animācijas un TV seriālu), kas aizsākās 1968.g. pa ceļam piedzīvojis rīmeikus, rebūtus, turpinājumus, kuri ar mainīgām sekmēm iekarojuši skatītāju sirdis, bet tā vien izskatās, ka tā īsti nekad nav zaudējuši filmu studijas interesi. Kas nozīmē tikai vienu – tur ir biznesa (naudas) potenciāls. To arī pierāda režisora Tim Burton versija ar M.Whalberg galvenajā lomā, kas par spīti kritikai un lamām nopelnīja studijai kaudzi naudas. Attiecīgi secinājumi ir tādi, ka kopš seriāla pirmsākumiem septiņdesmitajos gados, kad katras fimas budžets nebija mērāms simtos miljonu $, viss ir apgriezies kājām gaisā – zinātniskās fantastikas žanrs vairs nav nūģiem vai bērniem paredzēts žanrs, bet gan viens no vadošajiem un pelnošākajiem Holivudā. Un attiecīgi, visiem plusiem, kas nāk līdzi kaudzēm naudas, ir acīmredzami mīnusi, kuri, manuprāt, ļoti pabojājuši jaunāko Planet of the Apes filmu.

 

Ar to es vēlējos teikt, ka idejiski filmu sērijas attīstība ir uz pareizā viļņa un tā tik turpināt, bet diemžēl izpatikšana studijas naudas maisiem, kuriem galvenā rūpe ir, lai produkts patiktu pilnīgi visiem, manuprāt, nodara filmai neatgriezenisku ļaunumu. Manuprāt, ja Dawn of Planet of the Apes atainotie pērtiķi mazāk komunicētu, kas līdzinās tam, kā cilvēki komunicē, un pilnībā iztiktu bez verbālās saskarsmes (pie kuras tā arī visā filmas es nepieradu – drīzāk biežāk tā šķita smieklīga, nevajadzīga un pat banāla, jo nu dialogu kvalitāte ir zem katras kritikas), filma iegūtu tādu kā National Geographic pusdokumentālo filmu ticamības līmeni. Tad arī šermuļus uzdzenošie pērtiķu cilvēciskie acu skatieni būtu daudz efektīvāki.

 

Teiksiet, kā tad bez “sarunām” mēs saprastu, kas notiek un ko viņi dara? Nenovērtējiet sevi tik zemu – galu galā Planet of the Apes ir vasaras kases grāvējs ar sižeta vienkāršību kā pieckapeika, turklāt nekā ļoti svaiga šajā cilvēku un pērtiķu kopā sadzīvošanas drāma jau nav labu laiku (precīzi tāpat kā X-Men filmu sērijās – tēmas krustojas un atkārtojas). Protams, nevar noliegt, ka, pateicoties pērtiķu lēnīgai runas manierei ,skatītājam ir iespēja izbaudīt citādu, daudz vairāk ar klusumu pildītu, dialogu un spriedzes kāpināšanas veidu, bet, kā jau minēju, novienkāršotā komunikācija pērtiķu starpā dažkārt skatīšanos padara par īstu pārbaudījumu.

 

Runājot par plusiem kurus piedāvā lielbudžeta kino status, jāsaka, ka Dawn of Planet of the Apes production design jeb dekorācijas un vizuālais noformējums ir izveidots interesants, piezemēts un realitāti par šādas situāciju atdarinošs. Lai arī nekad tā īsti nepamet sajūta, ka vēro mākslas filmu, bet dokumentālo filmu, kā, piemēram tas bija režisora filmas Cloverfield gadījumā, atsevišķās ainās ir notverta tā baisā noskaņa, kas uztur interesi par šo kopumā utopisko un absurdo uzstādijumu.

.

Vērtējums: 3 / 5

.