Rupjmaize ar medu [filma: Jack Goes Boating]

Jackgoesboating

 

Lai arī pašam Philip Seymour Hoffman (tā vismaz viņš apgalvo), tas nebija ienācis prātā, man likās tikai loģiski, ka agrāk vai vēlāk viņš aizsāks sēsties režisora krēslā. Un kas gan varētu būt vēl piemērotāks, ar ko to sākt darīt, kā izrāde kurā pats agrāk spēlējis? Aktieris, kas vienlīdz labi var nospēlēt apmātu izrādes režisoru (Synecdoche, New York), mācītāju uz kuru krīt aizdomu ēna par pārāk ciešu draudzību ar melnādainu draudzes zēnu (Doubt), aukstasinīgu aprēķinātāju, kas, burtiski, iet pāri līķiem (Before the Devil Knows You’re Dead), dīvainu un mērķtiecīgu rakstnieku (Capote), arī šoreiz, komandējot citus un pats sevi, man neliek vilties. Šī pilnīgi noteikti nav Hoffman labākā loma un acīmredzami nav prasījusi no aktiera tādu piepūli kā citas viņa izcilākās lomas, bet tas nenozīmē, ka tā ir slikta. Uzskatu, ka šis aktieris ir viens no retajiem, kam būtu jāpiepūlas, lai nospēlētu draņķīgi.

 

Jack Goes Boating ir stāsts par limuzīna vadītāju Jack, kas dzīvo mierīgu un vientuļu/vienmuļu dzīvi un cenšas visu uztvert pozitīvi, ticot, ka tas ir labas pašsajūtas atslēga. Viņa draugi, uztraucoties un rūpējoties par Jack, iepazīstina viņu ar otru, viņu paziņu lokā, neprecēto cilvēku, Connie (Amy Ryan). Jau pēc pirmās tikšanās reizes Jack dzīve sagriežas kājām gaisā, jo pašam par pārsteigumu, nepiefiksējot, ir sarunājis ar tikko iepazīto sievieti doties vasarā izbraucienā ar laivu un uzaicinājis uz paša gatavotām vakariņām. Lieki piebilst, ka ne vienu ne otru lietu viņš nekad nav darījis. Tā nu mierīgā un bezstresa dzīve ir beigusies un sākusies pilnīgi jauna, kur jāmācās daudz jauna un uz katra soļa ir jāpārvar sevi – jādara lietas, kas nekad nav agrāk darītas. Šajā procesā saglabāt pozitīvu domāšanu izrādās nav nemaz tik viegli. Vēl jo vairāk, redzot kā diametrāli pretēji attīstās viņa draudzība ar Connie un viņa labākā drauga attiecības ar sievu.

 


Lielā vakara – paša gatavotās vakariņas, aina ir vienīgā, kas atgādina, ka filma ir teātra izrādes adaptācija, bet šoreiz tas kaut kā spēja pacelt vēl augstāk jau tā diezgan sakāpināto emocionālo filmas līmeni. Izvēršot to par jūtu eksploziju, kur viena vakara laikā visi ir izsmējušies, sajutušies kā labākie draugi, vainojuši cits citu savās nelaimēs un izraudājušies otram uz pleca.

 

Filmas cilvēcīgi neveiklos dialogus un abu galveno filmas tēlu kautrīgās darbības tiek “iesaiņotas” vienmēr fotogēniskās Ņujorkas gaisotnē un kā bantīte apkārt apvītas dziesmas, kuras kopā sauktu par labāko indie mūzikas skaņu celiņu (soundtrack). Kopējā filmas sajūta: rupjmaize ar medu.

 

Filmas skaņu celiņš: