Sarkangalvītes Krēslas kluba remix [filma: Red Riding Hood]

Red_riding_hood_poster02

 

Vienmēr esmu skeptiski skatījies uz pasaku adaptāciju kino vajadzībām. Pirmais un būtiskākais fakts, kas neļauj cienīgi tās atdzīvināt uz ekrāniem, ir to garums. Šķiet, retā pasaka ir tik gara, lai produktīvi aizpildītu pusotru stundu. Otrais fakts ir gluži vienkāršs –  tās ir pasakas un ir domātas bērniem un to prātiem, tā vecuma izdomai, fantāzijai.  Pieaugušie cilvēki (filmas veidotāji) un komercializācija (filmas finansētāji), jebkurā tā formā, ir neizbēgama un, attiecīgi, neatgriezenisks filmas bojājošais fakts. Vienīgais veids, kā vēl ir pieļaujams pasakas atdzīvināt, ir multiplikācijas filmas – ko arī pierādīja nesenā Tangled – ideāls pasaka paraugs.

 

Ja vēl How the Grinch Stole Christmas ar Jim Carrey galvenajā lomā spēja noturēties šo pasaku fantāziju līmenī un izteiktais teatrālums nešķita nepareizs, tad citas filmas, kas šādā vai citādā veidā mēģināja ieinteresēt skatītājus ar pasaku motīvu vai atsaucēm uz tām, ir bijuši šķībi un likuši tikai nopūsties un cerēt, ka šī bija pēdējā reize, kad kāds mēģinās tik vieglprātīgi un pavirši atstāstīt kaut ko, kas attālināti atgādina par kādu pasaku. Kā pierādījums kalpo divu izcilu aktieru, Matt Damon un Heath Ledger puiciskā ampelēšanās ap Brāļu Grimu pasaku motīviem filmā The Brothers Grimm. Pilnīgi nejēdzīgs un nevajadzīgs gabals, kas iznieko idejas potenciālu un skatītāja laiku.

Līdzīgi ir arī ar jaunāko veikumu šajā pasaku apkaunošanas žanrā, pirmās Krēslas daļas režisores Catherine Hardwicke ļengani veidotais stāsts Red Riding Hood jeb Sarkangalvīte, par kādu viduslaiku (laikam) ciema iedzīvotāju nedienām ar pelēko vilku, un jaunietes  nedienām mīlas frontē. Lai to padarītu interesantāku jeb/un, pēc veidotāju domām modernāku, stāsts tiek pilnveidots, pieliekot vilka idejai klāt vilkati, ar visām izrietošajām sekām un izdarībām, un mīlas nedienām pieliekot klāt klasisko mīlas trīsstūri, un savtīgo (lasi, praktisko) māti, kas neļauj meitai mīlēt to ko tā vēlas, bet to, kas ir finansiāli izdevīgāk mīlēt.

Tā nu ātri vien klasiskais Sarkangalvītes stāsts ir pilnībā sačakarēts un vairs pat nav piedodama izteikti plastmasīgā ciema gaisotne – tā vien liekas, ka tūlīt kamera pakustēsies centimetru nepareizā virzienā un varēs ieraudzīt kādu stalažu vai prožektoru, kas tik perfekti un mākslīgi apgaismo visus smuki safrizētos puišus. Bet par attaisnojumu šim faktam jāsaka, labam (spēcīgam) apgaismojumam bija vienkārši jābūt – apsildīšanas nolūkos, jo neskatoties uz ārā esošo ziemu visi staigāja ļoti vieglos apģērbos, un Dievs pasarg’, nosalušas rokas un sarkanus degunus nebūtu piedodams redzēt šajā Mc Donalds Happy Meal pasaulē.

Filmas daļā, kad ierodas vilkaču ķērājs, tēvs Solomon, atpestīt ciema iedzīvotājus no ļaunuma, kas apsēdis viņus, līdzi sev atvedot milzīgu dzelzs ziloni, es sapratu, ka filmai vairs nav cerību atkopties un būt kaut mazliet cienīgai pret tai doto nosaukumu. Ap to pašu laiku uz ekrāna, no pēdējās Krēslas filmas, atskrien vilkatis un sāk galināt visus pa labi un pa kreisi, pa vidam pamanoties parunāt ar Sarkangalvīti, kas liek tai domāt, ka kāds (lasi, visi) viņai tuvi stāvošs cilvēks ir šis ļaunais vilkatis. Tā nu tajā leiputrijā tiek vēl piemontētas ainas, kurās labi iederas tādu mūsdienīgu grupu kā Fever Ray, M83 un The Big Pink dziesmas un sanāk, pēc Holivudas domām, jauka versija par Sarkangalvīti un viņas vilka norīto vecmāmiņu.

Vēl tikai nobeigumam jāpiebilst, būtiskākie elementi jeb atsauces uz oriģinālo pasaku, tika piestiķēti tik neloģiski un mākslīgi, ka pirmo – par vecmāmiņas ausu un zobu lielumu, skatītāji uztvēra ar kā baigo joku, bet akmeņu šūšanu vēderā man blakus sēdošās pusaudzes vispār neizprata.

Lai kā tur arī būtu – ja patika Krēslas mistiskie meži ar romantisko miglu un neļaunosieties lūkoties uz talantīgās Amanda Seyfried neizskaidrojami daudzajiem tuvplāniem, tad filma būs laba bezsmadzeņu atslodze pēc kādas nogurdinošas darba dienas.